Ja neskaita, ka pateicoties savam izcili mazkustīgajam dzīvesveidam un mīlai rīt, turpinu apresnēt, tad šodien bija ļoti skaista diena (laikapstākļu ziņā).

Ja es turpināšu taisīt sev dienas ( vai vēl ļaunāk - nedēļas) plānu, tās būs vienkārši sad**sts papīrs, jo no visa šodien iecerētā esmu izdarījusi 2,5 lietas, pie tam, kopā tās neaizņēma pat piecas minūtes no dienas (tātad, atliek vien izfantezēt, ko esmu dartījusi visas atlikušās šodienas stundas).

Un tagad - "zemākie augi".

Nekas nesanāk. Ir apmēram 3 lappuses no 10. Nerakstas nekas.

Nezinu, man jau liekas, ka futbols ļoti labi varētu iztikt bez vārtsrga, tā pat liekas, ka tad, ja vinš tomēr kaut ko nosargā/noķer bumbu, tā ir tīrā cūkas laime.

B**, visi tik advancēti, ka riebjas, neko nesaprotu, neko nemāku.
Pamazām mēģinu tikt kaut kādā galā ar ondatrām, nekas nesanāks, bet gan jau kaut kad nāks izmisusms un viss notiks.

Jauna diena, jaunas atrunas.

Šorīt pamodos ar jaunām idejām par ondatru ekoloģijas pētījumiem, bet šķiet, ka viss piemirsies, eh.
Nu, bet kas tās tāds par sūda problēmām?

Vispār esmu pierijusies ābolkūku un skatos uz silikona pupiem iekš tv, jeah.

Sēžu vienās apakšbiksēs un par Ondatrām esmu uzrakstījusi apmēram lappusi. Nu, bet vismaz sākums kaut kāds.
Smieklīgs jau tas zvērs ir, ne kāmis, ne bebrs. Bet kāds ir, tādam jādzīvo, galu galā.

Jā, un no nekā lāga nedarīšanas briesmīgi gribas ēst. Nu, ne jau izsalkums ir briesmīgs, bet bezdarība ir tik briesmīgi, ka vismaz muti gribas nodarbināt (nupat es iedomājos ko citu un nosarku un man palika silti).

Un vēl es saskāros ar monogāmijas un poligāmijas problēmu, proti, kāds jēdziens jālieto par organismu, kas monogāmi ir tikai vienu sezonu, t.i., uztaisa bērnus un uzaudzina tos kopā, bet nākampavasr šo cilku atkārto jau ar citu indivīdu (bet visu sezonu ar vienu)?

Nekādi bebri! Ondatras!

Aizstaigājām līdz Šlesera mājai, apgājām riņķī apkārt. Cerējām, ka pats Ainārs rītakurpēs un halātiņā iznāks paklausīties jūras šalkās, jo tad mēs sāktu skanīgā duetā kliegt: "KUR IR PRIEDES?!! KUR IR PRIEDES?!!", bet diemžēl tā nenotika. Nospriedām, ka vispār jau viņš nav īsti gudrs čuhans, ceļot māju tik tuvu jūrai (un pie tam izzāģējot visas priedes mājas priekšā), jo viņa mazmazbērniem tur ciemoties (vismaz apzinātā vecumā) īsti nesanāks - 20-30 gadi un Ainārs varēs kopā ar plekstēm gruntī rušniāties. Bet kas zina, kā tur īstenībā būs, vēl jau jāsagaida 2012.!!!

Jā, vēl mēs dzirdējām cīruļus un Mārtiņš redzēja arī Sāmsalas dižpīli. Man, protams, ne silts, ne auksts tie cīruļi, lai jau dzied, bet Mārtiņš gan bija gandarīts, ka beidzot ir dzirdējis.

Protams, referāts ir tik pat daudz kā vakarnakt - apaļa nulle, bet nekas, man liekas, nāk iedvesma.
Jā, un naktī izpidīju ibiometriju viena pati, par ko man lielumliels prieks, jo pat Mārtiņš teica, ka neesot bijis viegli.

Labi, ka Andrim pubertāte jau aiz muguras, citādāk mums gan jau būtu jāpiedalās šajā balīītē aiz sienas...

Neticami, bet darīt man neko, neko negribas, pat ēst taisīt nē.
Lai gan šī nedēļa ir galā, vēl vismaz 5 psugulētas naktis man stāv priekšā, jo no referāta man ir apaļa nulle un eksāmens mani biedē (jāsaka gan, tā pat kā trīs ieskaites).
Es, protams, saprotu, ka ar čīkstēšanu un kefīra dzeršana situāciju neuzlabošu (un nedod Die's es pieķeršos pie alus), tomēr neko citu darīt man īsti nesanāk.
Varētu jau sevi mierināt ar domu, ka pēc nedēļas viss būs beidzies, aizšausim uz Kolku, svinēsim Viedas dz/d, aizmigsim pirtī vai varbūt vienkārši uz kāpnēm, sniega varbūs arī vairs gandrī nebūs, man būs iedvesma rakstīt literatūras aprakstu, kā arī iedvesma ņemties ar R, Juice un Exeli, bet kaut kā nevedas tāda domāšana. Vairāk man nāk prātā tas, kā dusmās lādēšu R, kā drudžaini lasīšu rakstus, kā sākšu bimbāt, ka man pat 5 lpp. vēl nav, kā otrdienas rīt sapratīšu, ka esmu aizmirsusi savu ēnu savāk, un kā piektdien braucot uz faķi sākšu mācīties ekoloģiju. Nē, es visu pārlasīju un man sagribējās ēst, gulēt un pauztraukāties.

Jā, un Briselē nakstmāju mums... Jā, NAV!

Vispār satiku o.k. uz kāpnēm. Neticami, mēs nesveicinamies, haha.

Smaga diena, smaga nedēļa, būs vēl tikai smagāk. Bet tas nekas, kritumi jau mijas ar cēlumiem, vai ne?

Jā, vienīgais, kas mani pašlaik patiesi satrauc ir Briseles nakstmājas, ja es tās neatradīšu, tad tā mazliet pasūdaini būs...


Un dienas joks - izrādās aiz Alfona mēteļa ir plaukts, pilns ar The Lichenologist (ko viņš, protams, nebija ne man, ne Dacei ne reizi rādījis, ne pat pieminējis)!

Čiao, mazajiem jāiet čučēt.

Vai tiešām ir tā, ka, ja kas notiek vienreiz, neviens nezin vai tas notiks arī otro reizi, bet, ja kas notiek divreiz, tas notiekti notiks arī trešo reizi?

Domas sitas pa galvu, peras kā pīles peļķēs, un nevar nomierināties.

Būtu vasara, atkal saltu rīta saulē periskus ēdot. Nu goda vārds.

Tā. Pieņemsim, ka bebrs ir īstais dzīvnieks. Un pieņemsim, ka scenārijs ir nemainīgs un vienīgais laiks, kad man gribas kaut ko darīt ir no plkst. 01 naktī līdz 10 rītā. Vai nav lielisks ieradums?

Starp Pūces draugu "fermām" vismaz trijām ir nosaukums "Atlantiss". Vai mēs varētu vilkt kādas paralēles, hi, hi?

Šodien divas stundas pavadīju ceļā ap līci un domāju par precēšanos.

Nezinu kā saņemties ko darīt. Varbūt kārdināt sevi ar kādu balvu? Vai tieši otrādāk - draudēt ar kaut ko?
Mārtiņš jau otro dienu drukā, es tik to vien, kā bebru video esmu noskatījusies. Vienkārši žēl sevis sava slinkuma dēļ paliek. Sūds. Vissliktākais ir tas, ka ja šonedēļ neuzraksta, tad dirsā ir. Tad cita laika īsti nav. Sūds kvadrātā.

Nu, vismaz zupu uzvārīju (un Briedis paēdis un Bebris dzīvs).

Nav nekādas iedvesmas rakstīt referātu, diemžēl.

Skatos uz maziem bebrīšiem un viņi tik smuki, ka tiešām sāk raisīties domas par bebri istsbā. Nu ne jau pa īstam, bet viņi tiešām ir mīlīgi.