Viņš vakar pusnaktī atskrēja uz Teiku. Nu, un tā es līdz pusdiviem naktāī rēķināju fizikas laborus. Un tad gāju gulēt. Un tad mēs runājām. Viss bija labi: viņš stātīja, ka nav jau mums tur nekā tāda, kā dēļ ļoti pārdzīvot un tā, es priecājos, ka viss tik jauki beidzas... Un tad viņš pateica, ka tas viss ir bulšits, jā, viņš jūtas konkrēti draņķīgi. Es raudāju, aizraudāju labo ausi slapju, nezinu, ko darīja viņš, neskatījos.
Tās sentimentāls nobeigums un... Un no rīta atkal sākas!
Es viņam saku, ka mums NAV nbekā kopīga, ka mums pat laika priekš otra NAV, bet tas viss kā pīlei ūdens, viņš visu ir gatavs atrast un tā tālāk un tā joprojām. Nu ko man darīt? Kliegt, ka: NĒ, LŪDZU NĒ, ES JAU SEN CENŠOS ATRAST IEMESLU, LAI VISS REIZ BEIGTOS, JO ES ESMU KONKRĒTA MAUKA/KUCE, aa?
Nu izturos es riebīgi, izturos, bet es savādāk negribu. Es neko nevaru izdarīt, ka man viņš tā īsti neko nenozīmē b(lai cik nenožēlojami tas nebūtu).