Sēžu un raudu.

- Kā iet ar spāņiem?
- Nepazīstu nevienu spāni.
- Kas tad šonedēļ topā?
- Bakalaura darbs.
- Kāds viņš ir?
- Neļauj pārāk daudz gulēt - spried pats.
- Tad jau foršs čalis!
- Jā, nākošgad Tu ar viņu arī (varbūt) iepazīsies.

Riebjas nākošie rīti.

Labi, ka ir cilvēki, kas nelieto alkoholu. Jo citādāk es būtu pazaudējusi ne tikai saprātu, bet arī zābakus. Bet visā visumā jau viss kārtībā.

Kravājos. Pašai besī tas, cik daudz mantu man ir. Un tagad man ir nepilnas divas h, lai saliktu visu, visu, kas vēl atlicis (un atlicis, pie velna, ir daudz)!

Tātad, man besī jau tas vien, ka viņa sēž istabā un ēd (precīzāk - man vienkārši viņa besī visavisavisa). Tad nu saprotiet, cik neizturami ir šeit dzīvot. Un tāpēc itin mierīgi var saprat, kāpēc dzīvošana starp cietumu, kapiem un dzelsceļu man liekas tik vilinoši rožaina.

Neesmu kārtojusi istabu kopš pagājušā gada. Un nekārtošu arī.

Vēl šī nakts, un tad mans murgainākais grupu darbs būs beidzies.
Kas to būtu domājis, ka viss beigsies tik ironiski: es, viņš, viņa un vēl arī certurtais cilvēks, kurš nav ir galīgi bez-vainīgs, bet kuram nākas šajā visā piedalīties.

Vakar vakarā atcerējos, ka šodien taču sākas lekcijas.
Šorīt, neskatoties uz to, ka piecelties bija grūti un vēl arvien nāk miegs, tomēr diezgan priecīgi žāvājoties devos uz fakultāti. Bet te nu mani prieki beidzās, jo lekcija ir tik garlaicīga, cik jau nu vispār garlaicīgs kaut kas ir iespējams.

Man iet raibi un tieši tik nepieklājīgi un sekli, lai es kaunētos to visu publiskot.

Dīvaini. Pirmā diena divatā ir pat normāla. Pirmāmkārtām, mēs runājam. Un vairāk kā visus piecus iepriekšējos mēnešus kopā. Otrkārt, man pat nekaitina viņas klātbūtne (tiešām nekaitina, un šeit jāņem vērā, ka esmu pohaina, bet vienalga nekaitina). Treškārt, mēs runājam par pietiekami sadzīviskām un vieglām tēmām, lai viņa nebūtu paspējusi pateikt kaut ko stulbu. Ja zināms, ka šodiena man nav pārlieku veiksmīga diena, tad šis varētu būt labākais dienas notikums.

Pirmo Ziemassvētki ir pārvērtušies vemšanas maratonā, tagad nevaru sparast, vai gribas ēst vai tikai izliekas, ka gribas.

Prātoju par nākamo gadu un tik daudz saprātojos, ka nezinu, vai man maz gribās, lai tas pienāk.

Nezinu kāpēc citi ne, bet es savu Laima apli vēl arvien redzu. Gaišs, izbalējis, bet redzams ir. Lai gan man vēl 6 dienām ripas pietiek - ceru, ka pazudīs pavisam.

Pēc ilgiem laikiem atkal izvārīju rīsus sālsūdenī. Tiešām garšo citādāk, bet es neesmu pārliecināta, vai labāk.
Ak jā, esmu nedaudz slima.

Varbūt jau , ka tā sir tikai manas iedomas, bet šorīt izskatījās, ka dibenriņķis ir kļuvis vismaz par toni gaišāks!

Esmu iedomājusies, ka nu visas pasaules negribēšanas un slinkošanas ir nevis manis pašas iegribētas, bet gan antibiotikas liek man kļūt vēl pasīvākai kā esmu. Starp citu, tagad man salst un nāk miegs tikai viņu dēļ.
Visskumjākais šajā visā laikam ir tas, ka es pat pati apzinos, ka tās ir tikai manas iedomas (nevis ļauno ripu iespaids), bet man nepietiek gribēšanas atzīties sev un darīt ko lietas labā.

Šī rīta varoņdarbs - sadedzināju katliņu, smird viss stāvs (jes).
Jā, un es ar nepacietību gaidu 07.01.11. Un ne jau tāpēc, ka tieši šai dienā ir norvēģu valodas eksāmens. Tāpēc, ka nomainīsies viena no istabas biedrenēm (pārmaiņas pēc uz normālu cilvēku).

Karstasinīga diena šodien - sēžu plikiem pleciem un nesalstu!
Un ar nepacietību gaidu, kad mans dibenriņķis pazudīs.

Bļe, tomēr esmu "laimīgo" reģistrā.
Šodien sākās antibiotikas, un tieši šodien man tik ļoti gribējās karstvīnu!...

Kad man izrakstīja recepti, infekteloģe trīs reizes skaļā (skaļā!) balsī paziņoja, ka "alkagoļu nedrīkst, nedrīkst!". Man liekas, ka visa uzgaidāma tepla ar nepacietību gaidīja, kad parādīsies tas nelabojamais plencis, kam tik ļoti jāpiekodina, ka turpmākās trīs nedēļas ALKAGOĻU NEDRĪKST!