Saldsiltu nakti...

Mēnes tīkami spīd aiz loga, virs māju jumtiem.

Galva joprojām saspringums, domu mutuļi skrējuši cauri, bet jāmēģina viņi izlīdzināt.
Liekas vēl pacīnīšos kur esmu un mēģināšu saņemties un pielikt lielākas pūles sevis pilnveidošanā.
ir tāda sajūta, kura man saka "apstājies, atpūties", bet nē nevar...

Mēģinu sadomāt, kā lai atvēsina prātu no iekšpuses...
Man vajag vairāk prieka, kā svaigu gaisu...


Wish I could lie in the sun
The same things as anyone
Wish I could lie down there
With my feet, high in the air...

gribas padalīties.
Šobrīd mani noķērušas šādas dziesmas...

Lying in the Sun

It Means Nothing

Uz mirkli sevi patīkami uzlādēju. Pāņēmu ģitāriņu rokās un padziedājos, liekas šodien man skan, pašam patika + vēl nedaudz paimprovizēju un sarīmēju zem pāris akordiem, pāris rindiņas.
Patīkama tā sajūta, ka sanāk.

Šobrīd esmu pozitīvi lādētā daļiņa...

bet tagad, jādodas līdz veikalam. Ledusskapī gaudo vējš...

tāda tā šodiena, vienu mirklu biju salādējies uz pasauli un uz sevi. Meklēju šodien cilvēku ar ko kopā doties uz pasākumu. Netīšām manās rokās bija nokļuvis ielūgums 2 personām. Un sākās problēmas atrast vienu cilvēku. Vēlējos jau meitenes smaidu blakus, bet nākas secināt, ka nebūs un nebija un jāa kaut kur saskumu. Zvanīju vienam, otram, trešam un ceturtais variants jau var neko netiekt, jo liekas jau vienalga. Bija arī variants kuram vēlētos, nevēlējos piedāvāt, lai nebūtu nepatīkami...
Ir labi, ka ir draugi...

haļavnais vīns, improvizācijas teātris un puncis ar picu piemānīts.
tagad miegainām acīm jālien zem deķīša, mīļot spilvenu un rītdiena hmm, es liekas aiziešu, iešu prom...

Patīkami pēc darbīgas dienas bij doties papeldēt un pakarsēties pirtī.
Tīk man tā sajūta, ka pa ķermeni pilītes rit un nav auksti, nedaudz atslābu.

Vēlētos ieritināties siltā, mīļā klēpī, kā tāds runcis, lai saimniece pamīļo...

Lēnām kravāju somu, lai pēc darba stundām aizdotos prom no pilsētas,
lai dotos pa laukiem pastaigāt (tanīs briizhos, kad nebūs jāstrādā).

Man jau patīk tur, tik tas ir par tālu un liekas disco tur iisti neskan.

pietrūkst iedvesmas...

Liekas esmu atgriezies mājās...

Diena kaut arī brīvdiena liekas nekāda, pavadīta nedarot neko un man nožēla par to. Pavadīta ar draugiem nav jau slikti, bet ir tādi brīži, ka jūtu tas nav man (nav tā vieta kur es varētu apstāties un gribētu būt vislaik), ne tā... tām dienām būtu jārit citādāk, vai tikai tā man arī gribētos. nedaudz mērķtiecīgāk un veiksmīgāk.
Es īsti nevaru sev atļaut vienkārši laiskoties, man tas liekas nejēdzīgi un bezvērtīgi.
Varbūt man gribas par daudz.


Bet tagad došos pasmelt miegu akā...

nesanāk man pildīt solījumu sev un doties agrāk miegā, ilgojos pēc pagulēšanas, laiskošanās gultā...
Esmu nedaudz nosalis, nedaudz izlijis, izstaigājies un arī pasmējies.
Varēja sanākt arī ne tik smieklīgi, būtu palikuši pie Mola vecmilgrāvi, ja draugam auto atslēgas nebūtu atradušās. Bet es pat kaut kā nepārdzīvoju man pietrūka lietus šalts.

Nedaudz bēgu no tā kas manī dzīvo.
ieskatos naksnīgajās ugunīs un paliek skumji kaut kur..., bet nē, prātam nevar ļaut domāt, viņš paņem visu.

Vēl arī sarunas par kuģiem un atmiņas. Uznāk jau domas par atgriešanos kuģu puikas gaitās. Liekas, ka tas vis nosapņots, āfrika, vidusjūra, melnā jūra un vēl šur tur.

Liekas ir brīžu kuros labāk nedomāt, aizdoties iztīrīt zobus, ielīst gultā, piebeigt grāmatu un uz miegu apskaut spilvenu...
no feelings, simple job...

Brīvas nedēļas nogales dienas ir pagājušas, kārtējo reizi ļoti ātri, pārāk ātri. Esmu pašķēlis viļņus, izgaršojot jūras ūdeni un ieskatījies bērna audzināšanas procesā, tas nav viegli, tiešām nav.
Pastaigājis, padomājies un liekas nemaz neesmu atpūties (es to nemāku, jo nevaru vēl atļauties) , bet iekšēji ir apņemšanās, visam jāiet uz augšu, viegli nebūs...

Bet tagad miegs.
Manī ir par daudz sapņotāja, šai pasaulei...

Zvans pie durvīm, kaut gan nebrīnos kas tur stāv, kaimiņienei mūzika par skaļu. ehh neļauj man kaut kā uzlādēties...
Un tā mēs pa reizēm satiekamies un aizrādījumus saņemu tikai es. Tik uz jautājumu " Kā tā var " sanāk atbildēt " patīk "...

Lai justos kaut nedaudz dzīvs došos nopeldēties...
Un jāpadomā par gastranomiskiem priekiem vakara pusē...

atsācies neliels grejas anatomijas maratons, grāmata uz mani šķībi noskatās...
pasmags noskaņā šis vakars nesen bij izgājis pastaigā un kaut kā aizdevos līdz pašai vecrīgai, paklausījos čellistus, uz mirkli tā kā vieglāk bija.
Viens no tiem vakariem, kuros domā, kur lai veic pagriezienu dzīvē...

Atrodi prieku tur kur viņa nav...

mmm... šodienas velo izbrauciens, uzprasījos gan un distancīti ar nebij nekāda mazā. Vismaz nopeldējos, žēl, ka tam nebija kompānija. Pašķēlu viļņus...
un tagad juutu kā kājas sagurušas un tā vieta, ko esmu nodefinējis kā "Starpene" jā tur nedaudz sāp, no tās svītriiņas (ko sauc par sēdekli).
vislaik neliela skriešana atbraucu mājās un atkal jādodas prom, jo draugs grib atbraukt satikt parunāt, bet vakars ir skaists es nevaru nosēdēt, bet nepavadās arī gluži tā kā man gribētos...
Šie vakari ir jābauda kamēr viņi ir...

Viens no tiem brīžiem, kad vēlēšanās aizmukt, nezinu uz kurieni, pat, varbūt, nezinu kādēļ, bet vienkārši nebūt šei, nebūt tā...

atsāku skatīties greyas anatomiju. Seriālā tik daudz situāciju, daudz emociju...
un tagad man viens gudrinieks klāre filozofiska rakstura štelles, pat žēl klausīties. Mēs salasāmies visādas gudrības un no mums pašiem liekas vairs pāri nekas nepaliek. Un es to uzklausu dažbrīd ar kaitinošu sajūtu, bet uzklausu, jo draugs.
Esmu noguris, kaut kur pat ļoti, bet apstāties liekas nespēju...

Devos pastaigā šodien un kāpjot no tramvaja sanāca apmainīties ar acu skatieniem ar skaistu meiteni, kaut kā iekšēji sanāca uzsmaidīt, viņas skatienā kaut kas bija, kaut kas skaists...
Bet tagad jādodas pie miega,
miega pele jau sien maisus uz plakstiņiem...

Man patīk pastaigas un tādā es tagad došos, liekas, patīkams vakars. Jāizdodas galvu pavēdināt, paklīst, padomāt, padzejot.