Cilvēki ir radīti, lai radītu. Radītu prieku un diemžēl daudz biežāk nepatīkamas sajūtas. Bet kādēļ tā... kādēļ...
Galvā tik daudz domu, pietrūkst spēka viņas sakoncentrēt vienai darbībai. Šaudos pa piecām domām, lasot grāmatu aizdomājos un nemaz nemanu par ko bij aizvadītā lapaspuse. Un tagad vakars, zaļā tēja nedaudz skumji.
Pēc darba negribas doties mājās, nejūtos laimīgs šais sienās, bet kurp īsti doties arī nav.
Jāsaņemas un jādarbojas.

man ir talants kaut ko sačakarēt... tas laikam manu nekontrolēto domu rezultāts...

Es tagad vēlētos atrasties uz kuģa spārna (liela kuģa), ar glāzi ruma rokās, sajust kā seju glāsta siltais vasaras vakara vējš, kurš kuģim gaitā esot ir patīkami stiprāks. Maršruts varētu būt bosfora šaurums dodoties Egejas jūras virzienā, kad ielas jau tiek izgaismotas un var manīt kā cilvēki dodas pastaigās. No attāluma manīt zilo mošeju, Rumēlijas cietoksni...
Tā vnk stāvēt un skatīties, sajutst, ka mani kaut kur gaida.

Clinta Mansella - Together We Will Live Forever
noskaņai (protams, vēlams dzīvajā versijā, netālu no manis, bet pieklusināti )...