| Jocīgie seksa trokšņi |
[May. 25th, 2016|08:36 pm] |
Tādu nav mazums un nav skaidrs, kāpēc tie tracina. Protams, ne vienmēr tracina, bet kopumā viņus grūti uztvert pilnīgi vienaldzīgi. Par to iedomājos, kad sadzirdēju ūdeni skaņi klunkšķam sev vēderā. Ir karsts, man nepatīk karsts, bet seksu gribas, tad nu es dzeru daudz auksta ūdens. Tieši pirms seksa izdzēru divas glāzes un vienā konkrētā pozā tas ūdens sāka klunkšķēt kā slapja galoša kājā. Es nevaru nesmieties, nu nevaru, tas ir jocīgi.
Gultas brīkšķēšana un čīkstēšana it kā ir ierasta lieta, bet kāpēc tas tomēr tracina? Gribas pārvietoties.
Un tad vēl ir tie nejēdzīgie vagīnas pirdieni. Vismaz man ir tāda anatomija, ka pēc suņu pozas tur vienmēr ir sagājis gaiss. Ko es daru nepareizi, vai man tur kaut kas ir dīvaini - nezinu, bet pēc seksa sanāk nelāgas skaņas. Tas, protams, nav tas, pēc kā tas izklausās, bet vienalga neestētiski.
Dažādas plakšķēšanas ir pieļaujamākas, bet arī kaut kā nepatīk.
Tad vēl, kad sasvīst, mēdz pirdināties arī starp krūtīm, manām un viņa, misionāru pozā. It kā lai jau, bet no otras puses - nē, gribas pārvirzīties citādāk, lai neburkšķ.
To visu gribētos vienkārši izslēgt. |
|
|
| Meh |
[May. 25th, 2016|10:16 pm] |
Nu jau pusotru gadu neesmu nodarbojusies ar sportiskām aktivitātēm vairāk nekā stihiskā nolemtībā. Depresija sūkā slikti. Antidepresanti vispār ir huiņa no kuras nevar beigt, bet viņi man vismaz lika aizmirst ēst, taču tagad... nu... ir bijis trakāk. 3kg trakāk. Celulīts uz ļeškām arī vairs nav pārāk seksīgs. Pirms tam taču es biju sportiska, lai gan ne tieva meitene. Tāda, kurai tiešām ir, kur ieķerties, un nenokarājas.
Diez es varu nokoļīt kādu, kam nav 60 gadi? Meh. Laikam nevaru. Kāpēc nevaru? Jo pašapziņa cietusi.
Viss. Tagad vairs tā nebūs. Apnicis man.
Es zinu, ka man pietiek šarma un skaistuma arī tagad, vienīgi iekšās vairs nav tā sajūta kā tad, kad dabūju visus un visas, ko gribēju. Patiesībā mani neinteresē cilvēki, kuriem vajag kārnas modeles. Viņi parasti ir sekli. Protams, uz tādām jau skatās pirmajām, bet iepazīstot tomēr parasti izrādās, ka nedaudz treknuma uz kauliem un neperfektas aprises nav tik obligātas.
Kā lai atgūst to sajūtu?
Jāatsāk skriet. Skriešana ir brīvība un bauda. Nu un tad, ja tas aprises nemaz tik ļoti nemainīs. Viss, ko vajag, ir mirdzums acīs. |
|
|