| Meh |
May. 25th, 2016|10:16 pm |
Nu jau pusotru gadu neesmu nodarbojusies ar sportiskām aktivitātēm vairāk nekā stihiskā nolemtībā. Depresija sūkā slikti. Antidepresanti vispār ir huiņa no kuras nevar beigt, bet viņi man vismaz lika aizmirst ēst, taču tagad... nu... ir bijis trakāk. 3kg trakāk. Celulīts uz ļeškām arī vairs nav pārāk seksīgs. Pirms tam taču es biju sportiska, lai gan ne tieva meitene. Tāda, kurai tiešām ir, kur ieķerties, un nenokarājas.
Diez es varu nokoļīt kādu, kam nav 60 gadi? Meh. Laikam nevaru. Kāpēc nevaru? Jo pašapziņa cietusi.
Viss. Tagad vairs tā nebūs. Apnicis man.
Es zinu, ka man pietiek šarma un skaistuma arī tagad, vienīgi iekšās vairs nav tā sajūta kā tad, kad dabūju visus un visas, ko gribēju. Patiesībā mani neinteresē cilvēki, kuriem vajag kārnas modeles. Viņi parasti ir sekli. Protams, uz tādām jau skatās pirmajām, bet iepazīstot tomēr parasti izrādās, ka nedaudz treknuma uz kauliem un neperfektas aprises nav tik obligātas.
Kā lai atgūst to sajūtu?
Jāatsāk skriet. Skriešana ir brīvība un bauda. Nu un tad, ja tas aprises nemaz tik ļoti nemainīs. Viss, ko vajag, ir mirdzums acīs. |
|