|
|
|
Novembris 27., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) yoko | 22:15
par politiku
''— Gribu apskatīties pats. Valdnieka bailes man rādās ļoti aizdo mīgas. Es nemaz nebrīnītos, ja būtu notikusi revolūcija.
Šis vārds lika pārskriet šermuļiem pār viņa kauliem. Viņš aizliedza pats sev domāt par to, bet, jo stingrāk aizliedza, jo neatlaidīgāk bija jādomā. Šis nolādētais vārds lēkāja viņa acu priekšā pa burtiem: R kā Roma, E kā Eiropa, V kā Venēcija un tā tālāk.
Pēc brīža viņš sajuta, ka viņam kāds seko. Aiz žoga pietupies, viņš nogaidīja, kas būs tālāk. Pēc kāda laiciņa pagāja garām Zirnis.
Viņam bija tāda gaita, it kā viņš staigātu pa jēlām olām. Advokātam bija radušās nopietnas aizdomas. Redzot, ka bruņinieks ielavījies dārzā, viņš tam sekoja pa pēdām.
«Te kaut kas nav kārtībā,» Zirnis prātoja, «nedrīkst viņu izlaist no acīm.»
Tomāts gribēja jau līst no paslēptuves ārā, kad parādījās vēl viena ēna.
Viņš paslēpās atkal dziļāk aiz žoga un ļāva ēnai paiet garām. Šoreiz tas izrādījās Pētersīļa kungs, kas bija nolēmis izspiegot advo kātu.
Viņa varenais deguns bija saodis, ka briest kādi lieli notikumi, un viņš negribēja palikt neziņā.
Pētersīli savukārt novēroja hercogs Mandarīns, kas drīz vien bija redzams zogamies skolotājam pakaļ.
— Es nemaz vairs nebrīnītos, ja ierastos arī barons, — ņurdēja Tomāts un aizturēja elpu, lai neatklātu savu paslēptuvi.
Jā gan, arī barons jau klāt. Viņš bija pārliecināts, ka hercogs paslepus aiziet uz kādām viesībām, "un nolēma tam piebiedroties, lai nepalaistu garām izdevību krietni pieēsties. Puplaksts vilka rati ņus, smagi elsdams. Tumsā viņš nevarēja saskatīt ne akmeņus, ne bedres, tāpēc baronam tika pamatīgi kratīts vēders, un viņš smilkstē ja kā kucēns.
Aiz barona neviens vairs nenāca. Tomāts izlīda no savas paslēptu ves un nolēma sekot viņam.
Tā viņi nostaigāja visu nakti cits citam pa pēdām: Zirnis veltīgi meklēja Tomātu, kas bija pārvietojies uz rindas beigām; Pētersīļa kungs sekoja Zirnim; hercogs dzinās pakaļ Pētersīļa kungam; barons nenolaida acis no hercoga, bet Tomāts staigāja baronam pa pēdām. Ikviens uzmanīgi vēroja katru priekšā esošā kustību, nezinā dams, ka arī viņš tāpat tiek uzmanīts. Reizēm viņiem sajuka kārtība — Zirnis, kas gāja pa priekšu, palika Pētersīļa aizmugurē, ja tas, līkumu apmetis, nogrieza viņam ceļu. Tad viņi nevarēja nomierināties, iekams rindā nebija atjaunota agrākā secība. Tā kā nakts bija pagājusi savstarpējā izspiegošanā, viņiem nebija laika redzēt ko citu, un, gaismai austot, viņi nebija ne par matu tikuši gudrāki. Bez tam viņi bija līdz nāvei noguruši.''
(Džanni Rodāri - Sīpoliņa piedzīvojumi)
|
Reply
|
|