|
|
|
Oktobris 25., 2014
22:40 - Atkārtojums
Kā rodas jūtas un kā rodas sūdi
Vispirms ir bēdu ieleja - izdomāta vai pat pusreāla. Tad bēdu ielejā nejauši ienāk apmaldījies ceļinieks. Viņu uzņem atsaucīgi, viņam pasniedz ūdens krūzi un viņš uzklausa, izrāda sapratni. Pat ne pārcilvēciski, vienkārši iejūtīgi. Tas ir patīkami un, iespējams, patika vēl paturpinās, jo ir taču jauki, viegli, droši un aizraujoši. Pat aizmirstas bēdu ieleja. Tā rodas jūtas.
Tad cilvēks aiziet. Paliek ainava un laiks pārdomām, ja tās neaizdzen citas neatliekamas rūpes un domas. Tad šo radušos patiku var uzbriedināt, piepildīt ar dažādām izdomātām enerģijām, uzkarsēt, izskaistināt un dramatizēt.
Tik tālu viss vēl ir labi, bet tad uzpūstā realitāte kļūst par augsni dabas likumu pārkāpšanai. Sāk veidoties gaidas, lai šo jaunizveidoto iekšējo realitāti apstiprinātu arī ārējā pasaule un lai ilgi maisītais un karsētais brūvējums tiktu papildināts arī no otras puses. Diemžēl reizēm izrādās, ka otrā pusē cilvēks nav atradis laiku un vēlēšanos sildīt ilūziju sautējumu, un līdz ar to viņam nav nekā, ko tur piemest un nav pie rokas karotes, ar ko pamaisīt. Un pasaulei vienkārši ir vienalga. Un tad sākas sūdi.
/Es, protams, netaisos ne ar ko tādu nodarboties. Tieši tāpēc uzrakstīju, lai nenodarbotos./
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |