kad aiz rokas izvelku viņu no cauruma zemē viņam ir gari mati piecas mazas peles zaudējušas savus vecākus guļ strīpiņā elpojot trīcītī zila jūra akmeņi zem ābeles veselas divas drošas vietas un man neviena ko ņemt līdzi izņemot tevi
veca sieviņa sāk visu aizmirst es paņemu visu nepieciešamo bet tāda nav daudz tagad viņi dzīvos mūsu vietās labi ģērbti izglītoti cilvēki kažokos un siltās cepurēs nopietnām sejām katrs savā logā bet visi viena ģimene
kad te biju pēdējoreiz viņi nāca pāri jūrai mēs cēlām peldošus ugunskurus un raudājām tik skaļi ka viņi pārvērtās klintīs. joprojām atceros to atstarojošo oranžo un zilo Zemes malā
ir septembris un es nomainu savu vārdu uz Septembris. Septembrim ir gādīgākās rokas un kad es iegrimstu tajās - viņš raud, tāpēc es izvēlējos Septembri. mūs izkaisa vējā otrajā. tikai tad izaug spārni, kurus atrodam miskastes maisā aiz Maximas. garš ceļojums, šis bija pārāk garš ceļojums.