par. bēru dārzu ziemas spelgonī mans dvīnis gāja lieliem sarkaniem zābakiem galvā viņam cepures nebija un nebija arī cimdu tur tādus netaisīja bija jāiztur ar pavasara atmiņām mielu laika skaru drogas un visbārijas viņš nesa aiz tk apkakles somu lieti lievāju piespiedušies mazi pelēki plakani kukainīši smaula lastīdijs trī un timī mans dvīnis no zemes izvilka sarūsējušu dzelzs mietu vilka un vilka vilka un vilka līdz mēnesim iespiedās sieta gals sānā un aizkaitinātais izbļāva mazu rozā zvaigzi kas toreiz vēl rakstījās bez n es vienmēr esmu teicis ka tas nav nekāds pasaules sākums bez mazā rosī zīpra elnu viekll minn rufus smilk utīd rak mizu rotlaganmmmmm vietām ar zāli aizaugušais siets notvēra mazo Rosī. viņš iebļāvās. zāle auga lielāka un nosmacēja viņa kliedziena beigas.
manam dvīnim kabatā vienmēr ir siets un šodien viņu sauc par silvu.