varbūt svētdien zilais fons debesīs apmetīsies otrādi un skatam atklās rozmarijas ēnu duālās pasaules liti neizskatās ne pēc kā droša neizskatās pēc tā ko savā galvā biju iedomājusies ieņemot vidējo līniju uz pasteļa Zemes nekādu svētību nekādu 7kaņu celiņu klusums uz galvenās ielas pulkstens ar izkritušu 6 un 12 aukstums zaļš papīrs tava balss tikko pamodusies man atkal kaut ko pārmet es tev teicu NERUNĀ TĀ AR MANI CILVĒKOS ka es tev saku, ovālā bikts seja, izsmērējusies manā margrietiņu priekšautā pavisam sarkana arkla akla iespiedusies uz mūžu spoža divu luksofora gaismu iedegta balts un melns un es tiem pa vidu tāla dobja vilciena skaņa vai saplēstais pulkstenis soļo manā kreisajā sirds kambarī caur un caur ++ loka maģistrāles loģika izšauj vēl vienu kambari rietumu pusē laiciņš jauks debesis persiks es ceru atrast jaunu vilni Ludviga gurnu kustībās sim lai pierīgas klosē piestāj trīs pret vienu mazu kosmosa putekli virgīlija lomā

kāt, samaisi vēl vienu Zemes kokteili manam kritušajam draugam Luciferam!