XOOX. Cilvēks. - Iepoustēšu vēlreiz

Lai neaizmirstu.



Šo foto 1990. gadā uzņēma kosmosa kuģis Voyager 1, kad tas atradās 7 miljardu kilometru attālumā no Zemes. Tas nupat bija pabeidzis savu primāro misiju un atstāja Saules Sistēmu, lidojot apmēram 32 grādu lenķī virs Saules Sistēmas plaknes. Komandvadība uz Zemes nosūtīja kosmosa kuģim komandu pagriezties un nofotografēt katru planētu, kuru tas bija apciemojis. No Voyager attāluma Zeme tika nofotogrāfēta kā grūti pamanāms gaismas punkts (starp abām baltajām līnijām), pat mazāka nekā viens pikselis.
Doktoru Saganu ļoti aizkustināja šis attēls, kas parādīja mūsu sīciņo pasauli, kuru ietver nebeidzami kosmiskās tumsas bezdibeņi.
Te būs izraksts no Doktora Sagana runas:

Mums izdevās nofotogrāfēt šo attēlu, un, paskatoties uz to, Jūs redzat punktu. Tas ir šeit. Tās ir mājas. Tie esam mēs. Visi cilvēki, par kuriem Tu jebkad esi dzirdējis, visi, kas jebkad dzīvojuši un izdzīvojuši savas dzīves. Mūsu kopējo prieku un bēdu kopsavilkums, tūkstošiem reliģiju, ideoloģiju un ekonomisku doktrīnu, visi pirmatnējie mednieki un vācēji, visi varoņi un gļēvuļi, katrs civilizācijas radītājs un iznīcinātājs, katrs karalis un zemnieks, katrs iemīlējies pārītis, katrs cerību pilnais bērns, katrs tēvs un katra māte, katrs izgudrotājs un pētnieks, katrs moralizētājs, katrs uzpērkamais politiķis, katra superzvaigzne, katrs valsts līderis, katrs svētais un grēcinieks mūsu sugas vēsturē dzīvo un ir dzīvojuši tur, uz šī smilšu puteklīša.
Zeme ir ļoti ļoti maza skatuvīte milzīgajos kosmosa plašumos. Iedomājaties par tām asins upēm, kuras izlējuši ģenerāļi un imperatori, lai slavā uz spožumā kļūtu par mirkļa saimniekiem uz punkta ceturtdaļas. Iedomājaties par ciešanām, kuras sagādājuši viena punktiņa puses iedzīvotāji tik tikko atšķiramajiem otras punktiņa puses iedzīvotājiem. Cik bieži ir to pārpratumi, cik dedzīgi tie alkst nogalināt viens otru, cik kvēls to naids. Mūsu poza, mūsu iedomātais pašu svarīgums, ilūzija, ka mums ir īpaša vieta Visumā - visu to izaicina šis mazais, bālais punktiņš. Mūsu planēta ir vientuļa drusciņa visaptverošajā kosmiskajā tumsā. Visā šajā tukšumā - un milzīgajos attālumos - nekur nav ne mazākās zīmes, ka palīdzība nāks no citurienes un izglābs mūs... no pašiem sevis. Tas ir atkarīgs no mums. Saka, ka astronomija rada pazemību un es gribētu pievienot, veido raksturu. Manam prātam nav labākas demonstrācijas cilvēces augstprātības neprātībai un muļķībai kā šis tālais mūsu sīciņās pasaules attēls. Man tas pasvītro mūsu atbildību būt laipnākiem un līdzjūtīgākiem vienam pret otru, saglabāt un lolot šo bālo zilo punktiņu, vienīgās mājas, kādas jebkad esam pazinuši.