Xillia

Neraudi, klauns!
Tavas asaras izskatās lētas,
Tu izskaties pērkams,
Tu izskaties sekls.
Tev ir tas skaidām novārtītais,
Izdilušais krekls.
Tev ir tas klauna deguns,
Viltotās asaras, milzīgās lūpas.
Nevienu pašu neuztrauc
Tavas jūtas.

Jokdaris, māžeklis, āveklis, ampelis,
Mērkaķis, āmeklis, mērkaķis, āksts.
Nerādi man savas smieklīgās asaras,
Man nav jādzird tavs skumīgais stāsts.

Nedziedi, klauns!
Tu izklausies sekls;
Tava mēle kā masīva lāpsta
Smagi krīt.
Uzsmaidi man savu perfekto smaidu,
Ļauj smieklus saklausīt.
Tevi patrenkāt, paraustīt.
Iekaustīt.

Jokdaris, māžeklis, āveklis, ampelis,
Mērkaķis, āmeklis, mērkaķis, āksts.
Nerādi man savas smieklīgās asaras,
Man nav jādzird tavs skumīgais stāsts.

Nejūti klauns!
Tu raudāsi, gaudosi brēksi,
Mēs nejēgā rēksim,
Tu plēsīsi matus no galvas,
Saņemsi aplausus, balvas,
Tu plosīsies, kliegsi un kauksi,
Mēs tev to ļausim.
Smiesimies, ņirgsim.
Vēlreiz un vēlreiz
Tevi pirksim.

Jokdaris, māžeklis, āveklis, ampelis,
Mērkaķis, āmeklis, mērkaķis, āksts.
Ļauj man vēlreiz par tevi pasmieties,
Lai nav jādzird tavs skumīgais stāsts.