Gygygy
Mēs kā jau studentes, kurkstošiem un izmisīgi rūcošiem vēderiem, draiskā solī devāmies uz Diānu ieturēt brokastis un pusdienas. Visas 3 pasūtījušas maltīti, devāmies pie kases samaksāt par pirkumu, kur mani gaidīja pavisam nepatīkams un sirdi plosošs pārsteigums. Spraugā starp kasi un leti viens un pamests, ar kājām gaisā mūža miegā dusēja tarakāns. Manas galdabiedres mazo nelaiķi nebija pamanījušas, tāpēc nesaprata manu pēkšņo apetītes zudumu. Bet nu mana sejas izteiksme laikam bija pārāk izteiksmīga, un drīz arī viņas nojauta, ka iespējams nav pirmās, kas ēdušas šos pašus kartupeļus.
Pēc pusdienām paņēmu padomju laika grāmatiņju "atsauksmes un ierosinājumi", un ierosināju ieturēt klusuma brīdi par tarakānu... Kā nekā, viņam iespējams mājās palika sieva un bērniņi... ;)
Nu, laikam jau visas esam dzimušas laimes krekliņos, un mums mežonīgi paveicās, jo atšķirībā no citiem, mēs viņu neatradām šķīvī vai picā...
Pēc pusdienām paņēmu padomju laika grāmatiņju "atsauksmes un ierosinājumi", un ierosināju ieturēt klusuma brīdi par tarakānu... Kā nekā, viņam iespējams mājās palika sieva un bērniņi... ;)
Nu, laikam jau visas esam dzimušas laimes krekliņos, un mums mežonīgi paveicās, jo atšķirībā no citiem, mēs viņu neatradām šķīvī vai picā...
;)))
Bet nu man shkjiet, ka tas tarakaans arii nenomira uzreiz... jaagaida riitdiena :) ceru, ka palikshu dziivajos :)))
gygy
/max