Xillia

Es tev nejauši ienācu prātā
Kādā vientuļā ziemas vakarā,
Pirkstiem pārslīdot pāri
Pelēkiem pelntrauka sāniem.
Tavas domas maldījās
Kaut kur starp pagātnes mirkļiem,
Tagadnes esamību un
Neskaidriem nākotnes plāniem.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Logos atmirdzot leduspuķēm.
Šķiet viņas bij` pārāk līdzīgas
Maniem ziemīgajiem glāstiem.
Viņas bij` pārāk līdzīgas
Dzejai par vēsajām krūtīm
Un maniem dusmās izteiktajiem
Pārmetumiem un lāstiem.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Šķiet tas bij` saistīts ar vīnu
Un kailām sievietes krūtīm
Tavās rokās.
Tu vēroji sniegpārslu virpuļus
Un apskurbis neatpazini
Pats savu atspulgu
Balti aizsalušajā logā.

Es tev nejauši ienācu prātā,
Domām aizklīstot svešādos ceļos,
Acīm vērojot pasaules
Rāmo apsnigšanu.
Tu biji sevi nedaudz
Nejauši atstājis vaļā,
Es klusi ienācu un ieritinājos.
Uz palikšanu.

12.02.2010.

( Bērns un čūska )

2008. gada jūlijs

Aizved mani uz Biskajas līci,
Pamet mani uz vientuļas salas,
Tālu no pilsētām,
Tālu no cilvēkiem,
Tālu no visa, kas bijis.

Atceries mani vien tad, kad ir vētras,
Ugunīgs zibens jūrā šķeļ rētas
Un tavās krūtīs
Gadu no vietas
Nepārtraukti ir lijis.