Xillia

Viens zieds, divi ziedi.
Maigums kā sudrabots sniegs.
Viens ērkšķis, sauja ērkšķu.
Iesmilkstas iztraucēts miers.
Tavs mirklis, mans mirklis.
Viens mirklis mums abiem.
Tu gribēji sajust manus plecus,
Es gribēju piekļauties taviem.
Sekunde smaida, mūžība smiekli,
Dziest balsis, tumst acis.
Jau sen tev, jau sen man
Kapracis bedri ir racis.
Viens solis, ceļš galā,
Divi soļi mūžs beidzies.
Apstājies, padomā brīdi,
Ka tikai uz nāvi tu steidzies!
Mirst sapņi, mirst vārdi,
Mirst daļa no mana Es.
Divi cilvēki, tikai cilvēki;
Divas dažādas pasaules.
Viens vārds, viena nāve.
Neļaujot asnam dīgt.
Vienā mirklī ir izgaisis sapnis
Tavos apskāvienos slīkt.

Krīti ceļos un lūgšanu skaiti
Savam Dievam vienīgajam.
Jo citi dievi tevi nesaudzēs,
Tiem būs vienalga,
Negausīgi kārajiem pirkstiem
Tie tevi saplosīs gabalos,
Ar tavu ādu un taviem kauliem
Vilkačus pabaros,
Tavu sirdi dalīs uz pusēm
Un degošām lūpām
Izdzers sirdi - tavu asiņu kausu.
Līdz pēdējai pilītei. Sausu.
Tie smiesies par taviem sapņiem.
Tie ņirgs par cerībām tavām.
Tie iespļaus tev tieši sejā
Rādīs ar pirkstiem un zākās.
Krīti ceļos, lūdz savu Dievu.
Tavu vienīgo,
Jo zini, pārējiem būs vienalga.
Tie nežēlos.

Draugs, tavi smiekli,
Kā uguns liesmas šajā aukstā naktī.
Uz mirkli kļūst viegli.
Sirds iepukstas straujākā taktī.

Par pāris zelta grašiem
Par zemisku, pretīgu slavu
Kāds nodeva mani kādam,
Kāds pārdeva dzīvību manu.

Tavi vārdi mierina mani.
Šobrīd, kad ir tik auksti.
Es trīsu no milzīgām bailēm .
Tu mierinot glāsti man plaukstu.

Es negribu, negribu mirt!
Es gribu vēl pabūt tev blakus,
Kust tavos glāstos, sadzirdēt smieklus,
Tavu mīlestību sajust!

Mani dedzinās? Mani pakārs?
Lamās, zākās un ņirgs.
Bet es zinu, tu būsi man blakus
Iespējams vieglāk būs mirt.

Noliecu galvu, asaras slēpju,
Tu piekļauj mani sev ciešāk.
Tu zini tāpat, kā es,
Ka neizbēgama nāve man priekšā.

Dziest nakts, aust gaisma.
Viss beidzies, tas mirklis tuvu.
Pēc pāris mirkļiem kļuvusu es būšu
Par vienu kalnu pelēcīgu dūmu.

It kā pa sapņiem es jūtu,
Kāds aiznes mani uz sārtu,
Vēl mirklis, kad sajūtu nāsīs
Degoša koka smārdu.

Un pēkšņi man nesāp vairs miesa,
Bet it kā tūkstošiem dzeloņi sirdi dzeltu.
Nu gribu mirt, jo tavās rokās redzu
Par manu galvu izsolīto zeltu.

Nakts ir tas labākais laiks...
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.

Eju kaukt uz mēnesi..

Paņem divos pirkstos
Manus spārnus un salauz,
Satver tos savā saujā,
Pamet vilkiem, lai sagrauž.

Un gandarīts paslavē sevi,
Ka esi tik varens un spēcīgs,
Jo savām rokām nogalēji to,
Kas nesaprasts, pamests un grēcīgs.

Es plūstu caur tavām domām,
Piekaisot viņas ar sevi
Kā dzintara gabaliem
Vētrainas jūras krastā.
Iemirdzos tavās acīs,
Kā izmisums un kā prieks.
Un iesienu mezglus, izpūrušajos matos.
Tu dzen mani projām.
Es ietrīcos elpā, nosarkstu vaigos,
Kā jūra viļņoju tavos smaidos.
Tavas asinis dzenu
Arvien ātrāk un ātrak
Un sirdspukstos dziedu.
Ieskanos kliedzienos, čukstos.
Tu dzen mani prom.
Es ielaužos tavā sirdī,
Par savu mājvietu padaru to,
Pārņemu tavu prātu,
Kā migla apņem rītus,
Iekūstu tavos sapņos,
Iezvanos tavos vārdos.
Tu dzen mani prom.
Tu sajuksi prātā
Es smaidu, es smejos,
Tu lūdzies, lai eju.
Es smaidu, es smejos,
Es smaidu, es smejos...
Tu projām mani dzen.
Tu sajuksi prātā.
Tu projām mani dzen.
Tagad tava kārta.
Es esmu sajukusi prātā...
...jau sen...