Xillia

Atļauj man
Izbaudīt mirkļus
Kā sarkanvīnu
Līstam uz lūpām
Lūpām, kas nodilušas
Kā pilsētas bruģis
Skūpstu un vārdu straumēs.
Lūpam, kas milējušas,
Skūpstus vairāk par visu,
Bet nu,
Tikai kliedz un lādē
Pilsētas salašņas, vazaņķus,
Kas nav labāki, par viņām pašām.
Lūpas, kas kādreiz,
Tik sarkani maigas
Un vilinošas
Kā pirmie ķirši,
Tik saldas un maigas
Kā putukrējums.
Tagad,
Gandrīz putekļiem klātas,
Vien pagātnes atmiņas čukst,
Un čukst un lādē,
Un lādē un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Par to,
Ka sirds gandrīz garlaicīgi jau pukst...

Asinis saldas.
Tavas lūpas vairs nešķiet tik svētas
Un tavās acīs pazudis dimanta mirdzums.
Uz tava kakla manu kodumu pēdas.
Asinis saldas.
Manas lūpas tev piekļāvušās, kā skūpstot,
Tik` zogu es tavu elpu, it kā man pašam savējās trūktu.
Tava kaislīgā mute pavērta.
Lādot vai lūdzot ?
Asinis saldas.
Tavs nektārs, tik spītīgi tavā ķermenī turas,
Bet tomēr, jo vairāk tu dziesti,
Jo vairāk manā sirdī, karsti uguņi kuras.
Asinis saldas.
Saldākas par jūtām, ko tu man liedzi,
Bet nu savas pukstošās sirds vietā
Tu pati negribot savu kaklu manai asinskārei sniedzi.
Asinis saldas.
Trūkst elpas, pēc jaunas dzīves tu jau sniedzies,
Tavas asinis līst cukuraini baltas.
Dzimst kliedziens,
Asinis saldas.

Vienmēr kāds jautājums.
Mīlēt kādu vai nē,
Pakļaut vai ļauties,
Tiekties pretī vai bēgt ?

Iesist vai noglāstīt,
Pievilkt pie sevis vai atgrūst,
Paklusēt vai izstāstīt,
Liekties ka smilgai vai lūzt?

Lidot augšup vai krist,
Sasaldēt vai sildīt,
Koši liesmot vai dzist,
Tikai tukšot vai arī pildīt?

Sāpināt kādu vai melot,
Raudāt vai smieties,
Sēdēt malā vai dejot,
Ņemt visu vai ciesties.

Vienmēr kāds jautājums
Tavu atbildi gaidīs.
Bet atbildes var arī nebūt
Ja baidies... ja baidies...