Kaut kur ap astoņiem iedodu telefonu Meieram un viņš instruē šoferi, uz kurieni mūs vest. Piebraucam pie kluba, kurā skan jau mūzika un ejam iekšā. Klubs ir pustukšs un pie viena galda sēž Meiers, Ali (kanādietis) un viena ķīniete Simona. Piesēžamies klāt, papļāpājam cik nu var tajā troksnī, līdz man tiek paprasīts mans Ipod. Iedodu ar visu USB kabeli . Meiers saka, ka viņam jāaizbrauc uz mājam un Ali arī došoties paēst. Kāpēc mums vispār bija jābrauc uz klubu jau astoņos, nezinu. Pie Ali tieku nedaudz pie interneta, savācam arī Grantu (otrs kanādietis. Kaut kā viņa vārdu man vieglāk atcerēties. Nez kāpēc, ne?) un dodamies ēst. Šoreiz tikai maizītes, nekādus ķīniešu trikus, paldies. Tā kā viņi abi tādi miegaini, dodamies pastaigāties paši. Sarunāts, ka uz klubu atkal dosimies ap desmitiem, bet ir jau skaidrs, ka viņi būs vēlāk. Staigājot apkārt vairākas reizes noejam garām klubam ─ katru reizi dzirdu skanam kādu dziesmu no mana Ipod pa visu klubu, pa visu ielu. Mans mazais Ipod kļūst pieaudzis...

Tieši desmitos ierodamies klubā un, protams, neviena no viņiem vēl nav. Apsēžamies krēslos, līdz pie mums pienāk viens vīrs un rāda, ka jāiet pie letes. Kas tad mums, sēžam un garlaikojamies pie letes. Es nemāku neko pasūtīt, tā kā darīt nav ko. (Visu laiku redzi, ka cilvēki tikai ņem dzeramos un tusē, bet nevienu reizi neredzi, ka kāds par ko maksātu.)Tad mums pienāk tas pats vīrs (beigās izrādījās, ka menedžeris), salej mums kokteiļus un no visām malām savāc pie mums visus trauciņus, kas salikti uz letes. Tā nu mūsu priekšā ir vairāki sēmušku trauki, pelnu trauki (kas būtu noderējuši sēmeņu mizām, ja tās būtu garšīgas, nevis saldinātas), augļu trauki un tad kaut kādi vēl čipsi. Viss bārs skatās uz mums un menedžeris mūs izklaidē, lejot dzeramos un spēlējot kauliņspēli. Katrs met metamo kauliņu un mazākajam skaitlim jādzer. Ir skaidrs, ka viss tas mums par velti. Diemžēl kauliņspēle man padodas tīri labi un visu laiku uzvaru. Dabūju atpakaļ savu Ipod un zvanu Meieram ─ kur ta viņi ir. Pēc desmit minūtēm būšot. Pieļauju, ka menedžeris jau nu vairs nezināja, ko ar mums darīt, jo sēžam, garlaikojamies un neklubojam. Pēc 20 minūtēm tad nu arī ieradās mūsējie.

Meiers (Kenija) ─ pats galvenais no visa kluba. Menedžeris var tikai mēģināt tikt viņam līdzi. Nepaiet ilgs laiks, līdz Meiers uz skatuves ar vienu ķīnieti dzied Backstreet Boys dziesmas un nemitīgi lidinās apkārt visam bāram ar visiem runājot un visas izdancinot.

Gilberts (Mans mīļākais Kenijietis) ─ manāmi apmulsis no Meiera sēž stūrītī un mēģina veltīt visu savu uzmanību savam alum.

Džeimss. Džims. Džeks? Džons. (Kenija) ─ Gilberta brālēns. Noslēpies visu laiku aiz Gilberta. Atvērts sarunām, bet tikai tad, ja viņam ļauj palikt savā drošajā stūrītī.

??? (Kenija) ─ Gilberta brālis. Tā kā pie galda ir maz vietas, viņš planē apkārt pa bāru un veic gurnu kustības, mēģinot pievilināt pretējo(?) dzimumu. Nepārmijām neviena vārda.

Zaks (Dienvidāfrika) ─ Liels, jautrs un nemitīgi rēc. Dažreiz man nevajag neko pat īsti pateikt, kad viņam jau ir lielā jautrība. Sirsnīgs vīrišķis.

Sandra(?) (Dienvidāfrika) ─ Zaka meitene. Omulīga lēdija, kura beidzot mani varēja uzveikt kauliņspēlē. Biju tīri priecīgs.

Grants (Kanāda) ─ vienīgais baltais visā klubā bez mums diviem. Viena dāma mēģināja viņam sist kanti un aicināja viņu dejot. Kaut es varētu jums visiem parādīt, kā dejo zālītes pīpētājs. Es varētu uzņemt 50 bildes ar visu vakara deju un visas būtu vienādas. Pie divdesmitās bildes viņš jau būtu saplūdis ar fonu un varētu redzēt tikai dāmu, kas dejo ap bāra inventāru.

Tusiņš bija super. Galvenais, ka visi ārzemnieki bija jau tādi, kā es biju paredzējis ─ ir jābūt noteiktam cilvēka tipam, kurš kādā dienā ir savācis visas savas mantas un aizbraucis uz Ķīnu un tādi viņi arī ir. Visi atvērti, priecīgi sastapt kādu tādu pašu un vienmēr tikai to labāko. Dāma no Dienvidāfrikas mēģināja dejot ar vienu ķīnieti, kurš izrādīja spēcīgu nepatiku. Kad viņa pieliecās pie viņa lai kaut ko pateiktu, viņš norādīja, ka ar viņu nebučosies. Es izsmējos. Visi pie skatuves dejojam un DJ dod Meieram mikrofonu, lai Meiers uzkurinātu publiku. Kad spēlēja bariņš pie galda dzeršanas spēli, Meiers nepiedalījās, jo sita vienai dāmai kanti. Viss, ko viņš redzēja, bija ka es leju vienu viskija glāzi pēc otras. Es jau spēlē vairs nepiedalījos, tikai salēju citiem, bet to viņš nezināja...

Vienā brīdī piesēdos pie viena brīva galdiņa atpūsties un tur oficianti spēlēja paši kauliņspēli. Gribēju piedalīties, līdz viens no viņiem paņēma kauliņus, nolika uz plastmasas ēdienkartes visus ar sešiniekiem augšā, pacēla, pavicināja pāris reizes krūzīti ar visu plastmasiņu, nolika vietā un tur atkal bija visi sešinieki. Sapratu, ka piedalīties nebūtu pārāk gudri. Saaicināju visus no mūsu galda skatīties, kā viņš to dara. Viņš to atkārtoja atkal un atkal un īstā māksla ir tajā, kā to krūzīti ar plastmasiņu paceļ (leņķis un ātrums). Ātri vien daudziem pasākums pārvērtās par treniņu. Kad izlēmām doties mājās, Meiers veltīja mums vienu dziesmu ķīniski. Pēc tās arī kātojām mājās. Jā, uz „Salsa” varētu aiziet vēl kādu reizi.