xan
23 September 2011 @ 12:27 pm
3. daļa  
Ja redzi šo ierakstu, tas nozīmē, ka esmu ticis pie interneta. Ja esmu ticis pie interneta, tad neesmu nomiris no slāpēm. Ja neesmu nomiris no slāpēm, tad laikam tie cīsiņi tomēr nebija taisīti no kartona un Sahāras tuksneša cilšu ciešanām. Pagaidām gan es lieku likmes uz to otro variantu... Lai nu kā: 

Ķīnieraksta trešā daļa: augstas klases ceļojums. 

Beidzot pēc visas ilgās gaidīšanas Krievijā, mūsu lidmašīna bija klāt un rāpāmies iekšā. Lidoju ar kompāniju Aeroflot, kuru logo izskatās šāds: 
Šis āmurs dod +5 spēku,spēju lidot un +20 izveicību pret kapitālistu cūkām .

Tas ir spārnots sirpis ar āmuru. Ja kādam ir vel jautājumi, kādā valodā runā viss apkalpojošais personāls un kuras valsts filma gāja pa televizoru, viņš pārāk maz zina par maģiskiem darbarīkiem. Šoreiz izcīnīju vietu pie loga. Kad bijām jau otro reizi vienā dienā izsmējušies par drošības instrukciju, atradām arī jaunu lapiņu ─ ēdienkarte: 


 Ar lielu prieku secinājām, ka biļetes cenā ir iekļautas 2 ēdienreizes. Pēc brīža sāka kursēt ratiņi un cilvēkiem tika piedāvāts dzeramais un austiņas, ar kurām klausīties filmu. Tā bija veca krievu filma, ja nemaldos, „Blondīne”. Tā nu es sēžu ar sarkanvīnu un skatos televizoru, kurā viena sieviete velk piedzērušos vīrieti ārā no sīpolu kaudzes, kamēr otra pusē varēju redzēt visus Krievijas mākoņus. Es īsti nevarēju izlemt, šis ir izsmalcināts mirklis vai nē, bet nolēmu, ka izsmalcinātība slēpjas tieši šajā papīra glāzītē gandrīz melnbaltajā filmā. Tad pienāca ēšanas laiks (visi, kas mani pazīst, jau nojauš, ka ēšana būs svarīga manu ierakstu daļa.) Biju izvēlējies zivi ar rīsiem, tā nu arī dabūju 3 trauciņus. Vienā bija zivs ar rīsiem (pārsteigums!) un tas bija ļoti karsts, tad bija trauciņš ar persiku kūciņu un salātu lapas ar citrona šķēlīti, vienu lielu garneli un.. ... .. apdūmotu laša fileju. (kā arī klucītis baltmaizes, trešdaļšķēlīte saldskābmaizes, sviesta paciņa, majonēze, sāls, pipari... laikam tas arī viss.) Salātus atstāju pašus pēdējos. Pa to laiku jau mākoņi bija izklīduši un es sapratu, ka tomēr esmu nu pavisam izsmalcināts. Sēdēju pie loga, skatījos uz Krievijas plašajiem laukiem un upēm, dzēru vīnu un ēdu lasi, kamēr filmā viens vīrs skaļi bļaudams kāzās izģērbās un meta visiem ar savam drēbēm. Kas bija noticis, nezinu, bet tas arī nebija svarīgi. Ņemot vērā mana galamērķa pornogrāfijas noteikumus (īsumā:nav. Nē, nebūs arī. Nekad nekad, beidz prasīt.) arī vīrietis bez biksēm ir sava veida augstas klases protests. 
Nekādas kāzas, vecīt! 

Iemanījos runāt ar apkalpojošo personālu krieviski. Kā jau parasti, viss uzreiz noritēja ērtāk un labāk. Tie, kuri vēlējās, varēja izpildīt anketu par ēdināšanas kvalitāti. Kad pieteicos, man piešķīra vēl vīnu. Nākamās dažas stundas bija diezgan tukšas, bet tad nāca riebīgā daļa. Lidmašīnā tika izdotas lapiņas, kuras obligāti esot jāaizpilda. Citādi netikšot Ķīnā. Tās tiek iedotas divas stundas pirms nosēšanās un netiek pat novelēta veiksme pildīšanā. Lapiņās bija uzdoti tādi jautājumi, uz kuriem man gluži vienkārši nebija atbildes. Kā piemēram atgriešanās datums un reisa numurs, apmešanās adrese un tamlīdzīgi. Abi bijām pilnīgi satriekti. Apmešanās vieta jau tika prasīta vīzā un tur ari tas garais penteris bija ierakstīts. Nevienam neienāca prātā, ka viņi pielavīsies no muguras un paprasīs otrreiz. Otrajā maltītē paņēmu tomātu sulu un kaut ko tur vēl... Garīgais bija pavisam uz zemes. Abi pat atstājām savas ananāsu kūciņas. Izpildījām tās riebīgās dzeltenās lapiņas pēc labākās sirdsapziņas un klusu lūrējām ārā pa logu. Krievija dega. Ik pēc brīža varēja redzēt zemē lielus uguns riņķus, bet nekas nespēja uzlabot garastāvokli. Bija jau nakts tumsa un tā arī klusu mirgojot šķērsojām Mongoliju, līdz pēdējo brauciena stundu tikai bijām Ķīnā. 

Es nu zinu, kāpēc nedrīkst izmantot telefonus lidmašīnās. Biļetes cenā tiek iekļauts, ka tikai tie, kuri ir samaksājuši, redzēs šos fantastiskos kadrus. Mierinājuma balva: 
Sākumā meklēju bildi ar "lama party", bet izrādās, ka ir viens cilvēks te, kuram vārdā arī ir "lama".. .. Nav labi. 

Lēnām (uz apmēram 600 km/h) ielidojām Pekinā. Lidojām, līdz pilsēta bija visapkārt. MILZĪGA un spīdoša, līdz horizontam. Visas malas mirgoja un ceļi, izgaismoti zeltīti un zilzaļi vijās cauri šim milzīgajam gaismu salikumam un uz tiem atradās cilvēki. Daudz, daudz, daudz cilvēki. Tas ir pārsteidzoši, cik ilgi mēs lidojam uz lidostu ar 300 km/h divu kilometru augstumā, redzot tikai un vienīgi pilsētu. Bet visu laiku roku dedzina mazā, dzeltenā lapiņa. Ja nu tas ir viss, kas būs redzams no Ķīnas, pirms tiekam pagriezti uz riņķi. Kad nolaidāmies, visi aplaudēja un tad sākās lidmašīnas brauciens uz stāvvietu. Ar kājām to nu noteikti nenoiet. Dažās vietās braucam pāri tādam kā tiltam, zem kura brauca mašīnas. Satiksmes noteikumu klusais punkts „vienmēr dod ceļu Boing.”. 
Izkāpām un klusējot devāmies uz izeju. Pa ceļam bija tāds placītis, viss apvilkts ar aizkariņiem, pie kura rakstīts „medicīnas pārbaudes.”. Neiedrošināja. Pienāca mana kārta pie pases pārbaudes, iedevu savu dzelteno lapiņu. ... Dabūju zīmogu, gāju tālāk. (Saprotu, ka kulminācijas punkts tāds patukšs, bet man gan tas ļoti patika.) Aizgājām gaidīt somas. Gaidījām. Aizgājām pie pareizās lentes un sagaidījām arī. Tad aizgāju atpakaļ pie pirmās lentes un pateicu visiem, lai iet pie pareizās. Kad gājām ārā, stāvēja daudzi cilvēki ar lapiņām, uz kurām bija vārdi un uzvārdi. Šis bija nākošais patiesības mirklis ─ vai vispār mūs kāds sagaidīs un vai vispār tas viss ir bijis nopietni, jo man nebija daudz pierādījumu par pretējo. Izgājām līdz galam un viss. Neviena lapiņa priekš mums. Es vairs neskaitu, cik man nu ir sirmu matu. Nedaudz pastaigājām uz riņķi. Zālē paliek ar vien mazāk cilvēku, līdz ieraugam ─ nāk viens ar mūsu lapiņu. Ar lielu atvieglojumu (gandrīz uzrakstīju „atvieglojoties”, bet nebūtu ari daudz nepareizi) gājām klāt un sāku stāstīt, ka tie esam mēs un ko tik ne. Viņš klusējot apgriezās un gāja prom. Tā kā mani šādi sagaida parasti, pārsteigts nebiju, bet šoreiz izlēmu sekot. Gājām cauri visai lidostai, pie ārdurvīm viņš atņēma lēdijai somu. Sapratu, ka te bija tas triks ─ tā viņi uzaicina eiropiešus, lai beigās vienkārši tiktu klāt pie somas ar zeķītēm un acu tušām. Turpināju sekot, līdz nonācām pie mašīnas, salikām iekša somas un sākām braukt. Mašīna vēl klusāka par šoferi. Braucam divos naktī cauri Pekinai, nepārmijot ne viena vārda un īsti nezinot, kas notiek un kur tiekam vesti. Man iestājies tāds apbrīnojams un gandrīz vai nepieklājīgs miers. Es vienkārši braucu. Vienalga kur. Pēc stundas (vai ilgāk), viņš piebrauc ceļa malā un rāda ne─īpaši─universālo ēšanas žestu. Tiek rādīta pārliekšanās pāri bļodiņai un nūdeļu ķeksēšana mutē ar irbuļiem. Saku, ka nevaru, jo pagaidām man vēl ir tikai euro. Viņš parāda žestu vēlreiz, es pakratu galvu. Viņš izņem telefonu, piezvana un pēc īsas parunāšanas iedod man runāt ar mūsu kontaktpersonu. Kā mani informēja, mūsu šoferim neesot lieliska angļu valoda. Viņam nebija lieliska angļu valoda tik pat cik man nav lieliska zelta medaļa vieglatlētikā. Saku, ka ēst īsti nevēlos, ka labāk gribētu tikt viesnīcā. Viņš ir nedaudz neapmierināts, bet nekas, braucam tālāk. Braukšanas kultūra ir apbrīnojama. Mums vajag tikt no punkta A uz punktu B, piestājot un izlasot zīmi punktā U. Viss pārējais ir mazsvarīgs. Atrada viesnīciņu šeit:


Cik maksāja, nezinu, bet viņi dikti izstrīdējās, līdz ieskanēja mūsu pases, iedeva mazus vienreizlietojamo higiēnas preču komplektiņus un numuriņa karti. Numuriņš izskatījās lieliski: 

Uzmanību: gultas pēc ilgiem lidojumiem izskatās vēl mīkstākas un lielākas. 

Kārtīgi izdušojos, nozagu nedaudz internetu lai šo to nokārtotu, paskatījos televizoru un gāju gulēt. Mūsu vilciens nākošajā dienā iziet piecos. Pirms tam mūs savāks un aizvedīs. Gulēt varam tik ilgi, cik vēlamies.
 
 
xan
23 September 2011 @ 07:27 pm
Hit the road, Jack!  
Ķīnieraksts 4. 

Pusdivpadsmitos no rīta istabiņā zvana telefons. Mums ir jāsapako savas mantas un jādodas prom pirms divpadsmitiem. Citādi esot jāmaksā par nākošo dienu. Pēc piecām minūtēm stāvam ārā, lietū un Pekinā ar savām lielajām somām. Nav ne mazākās nojautas, ko tagad darīt. Aizejam pasēdēt tuvumā zem tilta, ar skatu pret viesnīcu. Visi garāmejošie mūs nopēta, pat skatīdamies atpakaļ. Esam aizraujoši. Vienīgā nauda, kas tagad pie sirds, ir 10 eiro. Tā kā tāpat nekas cits neatliek, ejam paklaiņot. Braucot biju redzējis, ka pa ceļam ir banka, uz to arī aizejam. Pie blakus lodziņa viens maina vairākus simtus eiro. Jūtos vareni. Pieeju pie lodziņa, dodu savus 10. Lai tos samainītu pret apmēram 80 juaņiem, bija nepieciešama mana pase, tad izpildīt anketu, parakstīties un tā. Brīnos, ka viņi neuzspieda uz pieres vēl zīmogu. „Haahahaha, eiropieši!”. 80 juaņi vispār ir lielisks sākums. Nopirkām ūdeni par 1,5 juaņiem (aptuveni 14 santīmi) un turpinājām sēdēt zem tilta. Mani galu galā pierunāja rīkoties tā ─ aiziet uz viesnīcu, pateikt, lai šoferis pagaida un mēs ik pēc brītiņa tur iegriezīsimies. Tas tāpēc, lai varam aiziet paēst. Kaujos pretī, jo es labāk pats sēdētu un gaidītu, kad viņš piebrauc, jo ne uz vienu citu paļauties negribas, bet nu beigās piekrītu. Izrādās, ka tieši mūsu šoferis esot tikko zvanījis. Mums trijos viņš jāsagaidot. Tā kā nu mums ir apmēram divas stundas laika, ejam meklēt ēst. Varam iet ēst tikai tādās vietās, kur pie ēdienkartes ir bildītes. Atrodam tādu tīri augstas klases padarīšanu „Beef kautkastur”. Ir brīvs galdiņš, ir bildītes. Izžestoju, ka vēlos divas šīs porcijas par 16 juaņiem katra. Kārtību, kā notiek pārtikas dalīšana un apkalpošana nesapratām un sākām jau nervozēt, līdz pienesakatram porciju (citiem bija jāiet pakaļ.) Visi apkalpotāji nebeidz mums smaidīt. Tā kā biju jau tam gatavs, smaidu visiem tik pat pretī un ķeros pie paikas. Uz galda manā priekšā stāv irbuļi, karote un 4 trauciņi. Lieli. Porcijas tiešām izmērā kārtīgas. Pirmajā trauciņā rīsi ar kaut kādām piparveidīgām garšvielām. Rīsi pavisam citādi, kā Latvijā. Tādi lielāki, kuplāki, mīkstāki un sulīgāki. Ar lielu prieku secinu, ka man tomēr rīsi garšo. Nākošajā podiņā vistas gaļa ar sēnēm un dzinumiem. Sēnes lielos gabalos, dzinumi ar irbuļiem nepaņemami, vista kopā ar visiem kauliem. Garšoja fantastiski. Ņēmu gabaliņus, metu rīsos un tā arī visu ēdu. Tad trešajā trauciņā... ... Vispār, es nezinu, kas bija trešajā trauciņā. Ziniet, kad vāra olu un kāda saplīst vārot, tad iztek un pa ūdeni peld tādi kā bāli olu tīkli? (Šādi jautājumi par tavu privāto dzīvi man naktīs neļauj gulēt). Lūk, tur bija zupa ar tādiem un tad vēl ko zaļu, kas bija līdzīgas konsistences. Es pagaršoju vienu karoti un zibenīgi piestūķēju pilnu muti ar rīsiem un vistu kauliem. Tas bija baisi. Garšoja pēc karpu galvām un netīra ūdens. Pieļauju, ka tā ir garša, pie kuras jāpierod, bet to darīt neplānoju. Un ceturtajā trauciņā bija atkal neidentificējamas lietas. Tādi kā dārzeņu gabaliņi želejā. Apēdu vienu gabaliņu, noskaidroju, ka tas ir burkāns un zvērējos tālāk to vairs neaiztikt. Tā kā zupu pagaršoju pēc tam, tā emocija man lika aizmirst iepriekšējo riebīgumu un es pagaršoju vel vienu gabaliņu. Garša ir maģiski nenosakāma. Garšo pēc pilnīgi nekā un riebīgi reizē. Pieļauju, ka tā varētu garšot rūpnieciskais vazelīns. Tāds ir? Ķīnā laikam ir. Piegāju pie kases paņemt dzeramo. Ņēmu divas bundžiņas uz labu laimi. Uz kases parādās „5”, līdz ar to iedodu viņai 5 juaņus. Viņa skatās uz mani un kaut ko atkārtoti saka. Viņai nav daudz vieglāk par mani, jo visu laiku ir jāsarkst (nosarcis aziāts ir uz tādu bēši rozā), jāķiķina, jāķer ciet mute un vispārīgi jāveic apmulšanas darbības. Tad viņa paķer lapiņu un uzraksta „10”. Izrādās, ka kasē uzrādās par vienu vienību. Samaksāju 20 un atlikumu dod man turot ar abām rokām. Šeit atlikumu neliek uz galda vai trauciņā, bet vienmēr dod rokās. Dabūju arī salmiņus. Pie galdiņa lasu, ka esmu nopircis „acid drink”. Uzskatu to par izaicinājumu, atveru jokaino attaisāmo (parādīšu vēlāk) un sāku dzert. Kaut kas atkal šausmīgs (ar mani jau nekad nav labi), un pāri galdam redzu tādu pašu sejas izteiksmi. Viens arī nav īsti apmierināts. Apmainījāmies bundžiņām un izrādās, ka nav nemaz tik traki. Ieskatījos ─ biju dzēris dateļu acid drink. Tā kā man dateles negaršo (par skābi īsti nezinu), tāpēc arī dzeramais negaršoja. Bet tagad bija kaut kāds ogu dzeramais, tā kā viss kārtībā. Izdzērām un beidzās ātrāk, kā paredzēts (bundžiņas smagākas kā parasti.) 

Tā kā tuvojas trijiem, ejam uz viesnīcu sagaidīt šoferi. Viņš atbrauc un dodamies ceļā. Braucot visu laiku grozam galvu un skatāmies uz riņķi, līdz redzam milzīgu māju:

Bilde nav mana, bet pats nepaspēju nofotografēt. Ņemta no interneta. Ja vēlies, vari mēģināt sameklēt. no kurienes. Būs vismaz ko darīt nedēļas nogalē.

Tajā brīdī viņš nogriežas šķērsielā un redzam tādu kā tirdziņu, lietū zem atklātas debess tiek gatavotas veselas vistas. Nākas atkal kratīt galvu, ka ēst negribas un viņš nedaudz apvainojas. Piebraucam pie tās pašas lielās mājas, no kuras tik ļoti baidījos. Stacija izrādās. Viņš piestāj pieturā, uzzvana, iedod man telefonu un aiziet prom. Pa telefonu kontaktpersona man izstāsta, ka iesim uz vilcienu un lai tajā tik sēžam līdz pašai pēdējai pieturai. Prasu, vai mani galā sagaidīs arī ar lapiņu ar vārdiem. Viņa smejas, un saka, ka nē. Pirmo reizi viņa smejas un jūtu, ka esmu pateicis kaut ko pavisam debilu. Viņa saka, ka mūs tur tāpat pazīs. Vēl nesaprotu, kā viņiem būs tik super</span> lieliskas atpazīšanas spējas. Tad viņa pēc iespejas pieklājīgāk mēģina pateikt: „Nu... Tur nebūs citu balto.” Aha. Telefons ir Apple. Atveramais. Ar ābolīti spoguļrakstā. Pa lietu atskrien šoferis, iegrūž mums rokās 4 kūciņas. Nezinu kā, bet es tās automātiski nosaucu par Moon Cake un viņš piekrīt. Vēlāk izrādījās, ka tieši tā tās arī sauc. Kā es zināju, nezinu, uz iepakojuma nebija nekur rakstīts. Lai nu kā, tā vai citādi, bet mēs no viņa pārtiku paņemsim un mums tur teikšana nav.</span>

Gribētu teikt, ka nav tik garšīgi, kā izskatās, bet nav jau tā, ka pats izskats būtu īpaši izcils.

Tagad, pirms rakstu tālāk, man gribas baldriānus. Reizē no stresa smieties un raudāt un baldriānus.

Izkāpjam no mašīnas un dodamies uz staciju. Šoferis ir mudīgs un mums ir kaut kā ar savam somām jātiek līdzi. Nē viss kārtībā, viņš ir arī ļoti saprotošs un mūs gaida un tā, bet tomēr, pēc asinīm izteikti mudīgāks. Mēs skrienam. Ar visām milzīgajām somām man ir jāspraucas cauri pūlim, kurš ir milzīgs un īpaši negrib tikt caurspraukts. Kad esam nonākuši pie galvenajām durvīm, acīm paveras haoss. Milzīgs, neizmērojams un drausmīgs haoss. Pie durvīm ir skeneris, caur kuru tiek laistas visas somas. Tagad iedomājies to milzīgo cilvēku skaitu, kuram jāizlaiž visas somas cauri šim skenerim. Tās birst uz slīdlentes kā krusa. Netieku tālāk, jo mātei priekša ir jātiek galā ar savu bērnu. Pieļauju, ka to laida cauri kopā ar somām, nebija laika skatīties. Paķeram savas somas un skrienam. Ieejam milzīgā zālē, kurā paklāja vietā ir vietējie iedzīvotāji un viņu mantas. Ir tikai normāli pārkāpt pāri kādam vai viņa mantām, bet man tas viss jādara, nesot savu milzīgo somu. Pilna stacija ar cilvēkiem armijas drēbēs, kuri laikam brauc uz mājām. Priekšā ir milzīga rinda un tiekam rauti tai cauri. Cilveki no malas mums uzsit pa plecu un muguru un stumj rindā uz priekšu, līdz nonākam pie galvenā policista. Viņš apskatās uz mūsu biļetēm un spiedz virsū. Nesaprotam neko. Sākam ar viņu angliski runāt. Viņš uzprasa „English?” un saņemot apstiprinošu atbildi atdod biļetes un mūs vienkārši padzen. Ejam cauri visai rindai atpakaļ. Stāvam vidū un neko, pilnība neko nesaprotam. Šoferis man kaut ko pasaka, abi sirsnīgi izsmejamies par to, ka viens otru nesaprotam un viņš aizskrien. Pēc mirkļa parādās un līdz ar viņu vīrs sarkanā kreklā, kurš paņem abas mūsu somas un iet prom. Tā laikam ir tradīcija vai kas, nezinu. Kā pateikt „nāciet līdzi” viņi nezina, tāpēc viņi paņem somu un ir droši, ka mēs sekosim. Vēlos vēl atzīmēt  visi bļauj. Nepārtraukti. Visapkārt ir milzīga histērija. Sākam tikt rauti cauri visai stacijai vēlreiz. Jūtos kā galvenā atrakcija, jo visi mani nopēta. Daži cilvēki sak uzreiz smaidīt mani ieraugot, daži (parasti patupi vīrieši uz gadiem 30) mēģina mani dikti dikti biedēt ar skatienu. Ievēroju, ka neskrienam vieni, bet kopā ar bariņu vel tādiem pašiem nelaimīgajiem. Pieskrienam pie tādiem kā ratiem, uz kuriem sāk kraut visas mūsu somas. Vēl stāvam un neviens nevar mums nu neko paskaidrot. Pēkšņi sarkanrekli apstājas un sak skatīties uz somu kaudzi. Tiek izņemta tieši mana un lēdijas soma. Esmu gatavs uz to mirkli vienkārši nomirt un nenožēlot. Izrādās, ka mums retajiem ir „mīkstās” somas, bez cietā rāmja un tās tiek liktas augšpusē. Pāri pēc tam tiek vilkta sarkana siksna, kura ir galā jāaizāķē. Ar aizāķēšanu viņiem neveicas, somas ir pa daudz. Nākošā atklāsme: Nekas neapstādinās ķīnieti, par kaut kādiem fizikas likumiem nemaz nerunājot. Somas tiek spiestas uz velna paraušanu. Siksna tiek vilkta gandrīz vai ar palekšanos. Pašā augšā stāv lēdijas soma, kura nu izskatās gandrīz vai pārdalīta divās somās ar siksnu pa vidu. Esam jau no abām krūzītēm atvadījušies. Es nezinu, kāpēc, bet siksnu tomēr izdodas aizāķēt. Man nav ne mazākās nojautas, kā tas sanāca. Vispār. Nav arī neviena, kam paprasīt. Sarkankekli sabļaujas, un tad ar skaļu „buro buro buro buro” nesās cauri pa vēl vienam lāgam. Bez somām skriet jau ir vieglāk, bet tomēr neforši. Piestājam beigās pie vieniem vārtiem un visi gaida. Es ņemu ārā biļeti un rādu šoferim, ka uz biļetes vilciena nr. nesakrīt ar tablo redzamo. Viņš rāda, ka viss kārtībā. Esmu sācis sirmot vietās, kur nemaz nezināju, ka man ir mati. Visi sarkankrekli ar policistiem sēž un šūpina kājas neko nedarot. Un tad pasaka kaut ko, kas varētu nozīmēt: „Tā, nu, ok... Aizturēts pietiekami... Tā... JŪS KAVĒJAT VILCIENU, TAS TŪLĪT ATIES! Hehehe... Es lieku 20 juaņus un zivjgalvas buljonu uz to, ka viņi nepaspēs.” Skrienam. Tajā mirklī, kad vīri ar milzīgajiem ratiem ir ātrāki par mani, saprotu, ka šī viņiem nav pirmā reize. Man jāturpina būt nepieklājīgam un jāgrūsta cilvēki neatvainojoties (pirms iešanas gulēt es tagad esmu katram klusu klusu atvainojies). Paspējam līdz vilcienam, kur mūsu biļeti samaina pret tādu kā kartiņu ar numuru. Šoferis ieved mūs iekšā un parāda mūsu guļamvietas. Man ir 16. aile, vidus gulta. Lēdijai ir 17. aile, vidus gulta. Starp mums ir siena. Priekā.

Esam vienīgie baltie visā vilcienā un tas ir manāms. Ātri ielienu savā gultā un nākošās 4 stundas vienkārši neskaitās.

Tikai četras. Ķīnieši nav no tām klusākajām tautām. Esmu ievērojis savādu lietu. Tā kā viņi ir tik daudz, bet vietas ir tik maz, ja neesi kādu pleķīti aizņēmis, tas nav tavējais. Tur var kaut ko nolikt, tur var atspiesties un ja guli pirmajā stāva, tad tur var arī sēdēt. Bet tas viss kaut kādā brīnumainā kārtā nav traucējoši, jo ja nu gadījumā tev kāja nogurst un gribi pagriezties citādāk, tad ir divi varianti. Ja tur sēž cilvēks, viņš ne mirkli nepiedomājot pārsēdīsies citur nemaz nezaudējot acu kontaktu ar sarunbiedru. Ja tur stāvēs mantas, vari mierīgi tās palikt kaut kur tālāk, pat nemeklējot īpašnieku, lai vari ar acīm atvainoties. Tas ir skudrupūzinis un visas skudras to zina. Ja tu kaut kur augšā liksi somu, rēķinies, ka tā var vienkārši no rokām pazust. Vienkārši kāds, kurš būs augšējā gultā to uzliks tavā vietā un pat nepaskatīsies uz tevi. Dažreiz šķiet, ka viņi visi ir viens organisms. Izņemot tiesībsargus. Cik cilvēki ir draudzīgi un vienoti, tik policisti šķiet distancēti un auksti. Viņi izgāja cauri visiem vagoniem, skatoties, vai somas ir uzliktas kārtīgi. Ja tā savelkam kopā ar to salīdzinājumu par vienoto organismu, viņi ir kā... Kā organisma policisti, nezinu, rakstu šo četros naktī. Piesēžu uz viena no zilajiem krēsliem un mēģinu saprast, kas notiek un kur es esmu. Ar mani sāk runāt viens no apakšējās gultas. Es nesaprotu neviena vārda, bet neizskatās, ka viņu tas traucētu. No augstāka stāva nolien viens jaunāks džeks, paprasa, vai angliski. Angliski. Tā nu viņš uzdod man pārtulkotus jautājumus. Es viņam atbildu angliski. Viņš izsmejas un sēž tālāk, nenododot tulkojumu pirmajam prasītājam. Tā atbildu uz vairākiem jautājumiem. Nevienu viņš nepārtulko atpakaļ prasītājam. Sarunas beigās tieku informēts, ka pirmais cilvēks domāja, ka ja es braucu uz Ķīnu, valoda tomēr kaut nedaudz bija jāmāk. Izskaidroju, ka mācīšos, tulks atkal izsmejas un aiziet uzpīpēt. Pēc tam vēlāk vakarā gan parunājam tā vairāk par visu ko ar vel vienu no manas „kajītes”. Saruna bija tīri interesanta. Smējāmies par visu ko. Man teica, ka šī esot diezgan maza pilsēta. Viņi smējās un secināja, ka priekš manis šī laikam skaitoties liela pilsēta. Ne gluži... Šīs ir divas manas valstis.

Brauciens vispār bija tīri mokošs, jo bija garlaicīgi un pagulēt nevarēja. Ieradās „vilciena mamma”, pārbaudīja, vai visiem kurpes pareizi noliktas zem gultām un teica, lai visi iet gulēt, gaisma tika izslēgta. Tā kā Ķīnieši ir tik saspiesti, ka viņiem nav privātās telpas, viņi ir pamanījušies aizmirst, ka viņi neatrodas vieni. Tas... Tas ir diezgan šausmīgi. Nakts vidū idiotam tieši zem manas gultas piezvana telefons. Skaļi. Viņš atbild vēl skaļāk. Kā ekvivalents varētu būt tas ierastais idiots autobusa aizmugurē, kuram sāk skanēt Čornij Bumer melodija un kurš bļauj pa visu autobusu savā urālu valodā, kā kādam jāiedod pa galvu. Tā nu es guļu un klausos viņa bļaustīšanos. Viena sieviete sāk viņu rāt. Domāju, ka nu beidzot. Izrādās, tā sieviete gribēja, lai arī viņai iedod parunāt. Bļāva viņš, bļāva tante, bļāva mēness debesīs, tā tik es ar pirkstiem ausīs raudāju. Vagona otrā galā nevarēja iemidzināt vienu meitenīti, bet tas netraucēja, jo viņas balss kaut arī ķīniski spiedzīga, bet tomēr reizē maiga. Guļu un pat izbaudu pārmaiņu, līdz idiņam no pirmā stāva laikam sāka traucēt un viņš pa visu vagonu uz viņu sabļāva. Visu nakti neguļu, skatos ārā pa logu. Ik pēc brīža vilciens apstājas, pataurē un brauc tālāk. Pienāca rīts un apēdām abus Moon Cake. Es jūtu izteiktu nepieciešamību pēc gaļas. Skatos, ka vēl 2 stundas jābrauc, visi jau pamodušies. Atklājās, ka man pulkstenis ir nepareizs. Atklājas, ka vilciens kavējas. Jābrauc ir 4 stundas. Kaut arī mokoši, bet mūsu 18 stundu brauciens beidzās. Nekā nevarējām zināt, vai tā tiešām arī ir gala pietura, vai nē, jo vilciens mīlēja ilgi un dikti citās pieturās gaidīt. Vadījos tikai pēc tā, ka ārā kāpa visi visi. Prasīt nevienam nav vērts un mani draugi jau bija izkāpuši. Tā nu arī rāpāmies ārā un cerējām uz labāko. Bijām ieradušies tieši uz lietus sezonu. Gāza, kā ar spaiņiem. Neviens vairs neskatījās virsū, jo visi izmirkuši spraucās uz priekšu. Tikām ārā no stacijas un mūs diezgan ātri savāca viena jauna meitene un uzvalkā tērpies cienījama vecuma vīrs. Meitene, kurai vārds, ja nemaldos, bija Nikol māk angļu valodu. Nevis māk runāt angliski, bet māk angļu valodu. Vienmēr man viss jāpārprasa divreiz. Tiek meklēts taksometrs. Kaut arī mums virs galvas tiek turēti lietussargi, esmu sen jau izmircis. Nevaru pateikt džentlmenim „da nu nav vērts”, jo nemāku. Labu laiku meklē taksi, līdz ieved mūs kaut kādā ēstuvē nosēsties. Prasa, vai gribam ēst. Tā kā uz to brīdi gribu tikai mājās, atsaku un Nikol sejā ir nedaudz neapmierinātība. Pats sāku justies kā pēdējais idiots un nosolos vēlāk, kad viss būs kārtībā, iet un ēst visu laiku. Nedaudz parunājam, pirmdien uz darbu nav jāiet. (Tajā mirklī bija sestdiena), jo viņiem ir svētki. Viņi aizvedīs mūs uz dzīvokli un tad otrdien no rīta savāks. Ierodas mašīna un mēs pa pusei braucot, pa pusei peldot pa pārplūdušajām ielām dodamies uz dzīvokli.

 
 
xan
23 September 2011 @ 08:20 pm
 
Tikko ienāca prātā, ka šo dienasgrāmatu taču mana māte nelasa...

Šnabis te ir pizģets un skuķi - ahujeķ.

Tas arī viss.