DEBESIS · IR · SAJUKUŠAS · PRĀTĀ

Man iestājas panikāli neitrāla šausmu iekšējā lēkme, kas ir tik mierīga kā skatiens zilpelēkas jūras horizontā, kad es iedomājos par ļaužu nāvi, kas ir iestājusies laikā, kad es esmu dzīvojusi un turpinu dzīvot, bet viņi vairs nē, viņi palika tajā laikā un punkts.

Skatoties skolasbiedrenes bildes no viņas draugiem.lv profila, kur viņa lika bildes kā izbauda savu dzīvi, pamatskolas beigas, vidusskolu, dzer kokteiļus ar draudzenēm, satiekas ar ļaudīm, dzīvo parasta cilvēciņa dzīvi, bet tikai līdz 21.gadam, kad viņai dzīvību atņem asins vēzis, Tu redzi pēc bildēm, ka viņa dzīvoja līdz 2010.gadam un viss, viņa palika tajā gadā. Tik daudz kas ir mainījies, tik daudz dažādu dzīves notikumu, mēs nobriestam, apveļamies, aplīpam ar pieredzi un spriestspēju, mēs pieaugam un paliekam pieauguši, dzīve tik strauji mainās un ieved Tevi citā ceļā, bet mirušie ir spiesti palikt savā laikā, tajā, kas tiem bija atvēlēts. Es negribu nomirt nekad.

Iesaku noklausīties Irma Thomas - Anyone who knows what love is dziesmu no Black Mirror.

Cita starpā, esmu sākusi pildīt paņemšanos numur vienu no augšgala- atsākt spotot un neatmest. Atsāku pirms 1,5 nedēļas, pagaidām turos krosiņu režīmā, motivācija pagaidām ir ok. 3x nedēļā 5km krosiņi. Šaubos vai pagarināšu distanci, 5km ir manējie.