Vajag apstāties. Un padomāt. Tam tas brīdis ir domāts. Man - slimnīca. Tev galva. Ja savādāk nesaprot, Dieviņš ar bumbu iemauc pa aci. Un tad tu sēdi pasaules vidū. Peldi palēninātā tempā. Un domā SAVAS domas. Mēģini rast atbildes uz SAVIEM jautājumiem. Jo atbildes jau ir iekšā. Troksnī ne velna nevar dzirdēt. Draugu un nedraugu vārdi, emocijas, domas, sajūtas nomāc. Tu aizmirsti, kāpēc esi nācis. Kam esi nācis. Aizmirsti karmas likumus, senās patiesības, dzīves īstenības. Nedzirdi ne savu, ne dieva balsi. Tikai maldinošas skaņas, vārdi, balsis. '

Dievs tavam sargeņdelim teica: "Draugs, paej uz brīdi malā. Es redzu, ka te man pašam ir jāiejaucas." Un meta ar bumbu tev pa aci no visa spēka. Tā, ka pasaule sagriezās un kļuva tumšssssssssssss...

(Reply to this) (Thread)

:) es pagāju malā. es paskatījos. uz daudz ko. (bet ne būtiskāko noteikti...)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kā ir ar to, ko ieraudzīji?
Un kāpēc līdz būtībai netiki?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

liidz taa katra mazaa buutiibai jau tiku. tik man liekas ka uz buutiskaako sawaa dziiwee esmu jau sen izweeleejusies neskatiities. kaapnes kaapnes kaapnes...es tikai margas peetu.
wismaz sakaartoju rozhu daarzinju. peace with them.

(Reply to this) (Parent)