Laikam jāatskaitās vismaz par to ceļojuma daļu, ko esmu pavadījusi viena, jo tāpat jau visiem būs jāstāsta..
Tātad, mana vientuļākā (patiesībā jau vienkārši bez-jau-esošu-draugu-klātbūtnes, jo lai nu kā, bet vientuļi es nejutos nevienā brīdī) ceļojuma posms sākās 4. augustā 12:17 iekāpjot vilcienā Prāgas centrālajā stacijā un atvadoties no Ievas un Gyuri Krištofiem. Es joprojām esmu starā, ka gan Čehijā, gan Polijā ir vilcieni ar kupejām. Izkāpju Český Těšín, pārtipinu pāri Čehijas-Polijas robežai un meklēju Cieszyn autoostu, kurā es ceru atrast transportu, kas mani aizvedīs līdz Katowicei.

Viss notiek kā nākas, un jau ap 20:30 ierodos Katowices autoostā. Sadabūju rokā savu iepriekšējā vakarā sarunāto hostu, nometu savu mantu kalnu pie viņa un izmetam līkumu pa naksnīgo Katowici. Tā kā pāris, kas man atvēlēja savu dīvānu, strādā par operatoriem televīzijā, par spīti tam, ka ir teju pusnakts, man tiek izrādīta Katowices televīzijas māja un rokās tik ielikta operatora kamera un statīvs - lai es zinu, cik SMAGS ir šis darbs. Atgriežamies mājās, dodamies pie miera. Nakts vidū pamostos ar sāpošu kaklu un secinu, ka guļu pie atvērta loga. Ok, neforši. Nemaz nezināju, ka katoļi piektdienās neēdot gaļu (ceru, ka šī nezināšana nav tik briesmīga, kā Polijā izplatītā nezināšana, kādā valodā runā latvieši, un izbrīns par to, ka ir tāda lieta kā Baltu valodas)), bet kad taujāju pēc šī paraduma izskaidrojuma, skaidras atbildes nav. Visiem jāiet uz darbu, man jāiet prom. Eju, sēžu, lasu, eju sēžu, lasu, ēdu, eju, sēžu, lasu.
 
Pēc vairākām eju-sēžu-lasu stundām satieku Annu no Prāgas, dodamies uz festivāla telšu pilsētiņu, atbrīvoties no savām paunām. Laika ziņās esot solīta vētra, es ļooooti ceru, ka viņa kaut kur izgaisīs, jo mana telts tam nav paredzēta. Mums pievienojas kjūrfans David (izcelsmes valsts - Peru, pašlaik uzturas Bratislavā), kopīgi ejam uz festivālu. Pirmā mūs puslīdz interesējošā grupa - Warpaint. It kā nejutos pārāk ieinteresēta, bet atskatā viņas nemaz nebija sliktas. [video no festivāla] Anna saka, ka jāiet uz Gangpol & Mit. Tādi aktīviņi francūži. [video] Pēcāk ejam izpētīt ēdien-dzērienu un citu štruntu teritoriju. Mani vienmēr mulsina, ka festivālos visa norēķināšanās notiek ar kaut kādiem taloniem, bet ir jau saprotams. Atrodam brīvus bean bag krēslus un pamanāmies pat aizmigt.
 
Mēģinām nenogulēt Mogwai. Tas izdodas un prieks ka tā, jo viņi tiešām bija iespaidīgi. Mūzika, gaismas un viss tas grandiozais kosmiskums...!!! [video no festivāla / kā tas izklausās ierakstā] Lai arī miegainība sita augstu vilni, devāmies lūkoties uz Low, kas – bez šaubām – ir tieši tas, kas nepieciešams nogurušam, miegainam cilvēkam. Nepārspējami SLOW-kōrīgi un dziesmas nereti sastāv no viena teikuma, kas visu laiku tiek atkārtots. Slikti jau nebija, nē, es pat teiktu, ka skaisti, bet varbūt vienkārši nepareizais laiks. [video] Un tad bija varenais Zzzzzz.. kas gan ilga tikai 6 stundas, jo telts + lidlauks = siltumnīca. Bet tā tas ir vienmēr, un tas ir normāli, un man tas pat pārlieku netraucēja, pārsteidzošā kārtā. Iepriekšējās nakts saaukstēšanās gan ir jūtama un mani nemaz nepriecē. Atceros par mūžīgo festivālu klasiku – bezgalīgajām rindām uz dušu.
 
Vismaz šajā festivālā viņi bija ieviesuši tādu lietu, kā lielas siļveidīgas izlietnes ar sešiem auksta ūdens krāniem pie katras. Izlietņu ir gana daudz, lai rindas nebūtu vispār. Tas tiešām bija ģeniāli (trīs gadus gan neesmu bijusi nevienā ievērības cienīgā festivālā, tā kā.. varbūt tā ir norma, bet man tas bija kaut kas jauns). Bezmaksas karstā ūdens dalīšana arī bija patīkama, lai gan pieprasījums krietni pārsniedza piedāvājumu un, kad karstā ūdens toveris bija iztukšots, nācās gaidīt pusotru stundu, līdz ūdens uzsils. Jauki bija arī tas, ka festivāls nenotika nekurienes vidū – līdz Katowices centram bija jābrauc vien aptuveni 15 minūtes ar autobusu, bet man pat nesanāca to izdarīt, jo 10 minūšu gājiena attālumā no telšu pilsētiņas bija tirdzniecības centrs, kurā varēja nopirkt visus savus nopērkamos sapņus (piemēram, arbūzu, kas bija viens no maniem sapņiem). Protams, ja var atrast kopīgu valodu ar pārdevēju. Supermārketā gan šādu problēmu nav, bet aptiekā man vajadzēja izmantot visas valodas, ko zinu, un zīmju valoda (šņaukāšanās un krekšķēšana) bija visefektīvākā. Pēc ēšanas, aspirīnošanas, lasīt-mēģināšanas un aizmigšanas-uz-20-minūtēm, dodos uz Blonde Redhead. Viņi bija patiešām labi. Kazu Makino (soliste) visu laiku tā piemīlīgi dejoja (lai gan es nevarēju beigt domāt par viņas vecumu un kleitas īsumu), bet vēl vairāk laika pavadīja perfekcionējot – šķiet nebija neviena dziesma, kura laikā viņa nežestikulētu aizskatuves virzienā. [video] Laicīgi devos redzēt Polvo, bet kad pienāca laiks viņiem kāpt uz skatuves (18:45), grupas vietā uz skatuves iznāca kaut kāds onkulis, kas poliski nomurkšķēja, ka grupai ir problēmas ar transportu, tādēļ viņu uzstāšanās tiek pārcelta uz 2:40. Forši, ļoti forši, šī diena jau tā ir gara, tagad tā kļūs vēl garāka. Oh, well. Anna teica, ka esot jāredz YACHT, kas gan tāpat bija pasvītroti manā grupu sarakstā, lai gan klausījusies tā arī viņus nebiju. Bet bija tā vērts – es pat pamanījos aizmists savu slimību dejā. [video] Tad jau laicīgi devos ievingrināt savus fan-squealus un iekarot pirmo rindu pie Gang of Four skatuves. Viņi bija perfekti. Nu.. sākumā šķita nedaudz dīvaini, ka par viņi (viņi divi, kad vēl ir palikuši no oriģinālā sastāva) joprojām uzvedas tā, it kā viņiem būtu divdesmit – tā savdabīgā dejošanas maniere un ģitāru / mikrofonu / visa-kas-pa-rokai mētāšana, spārdīšana un dauzīšana. Līdz ar to par enerģijas trūkumu tik tiešām nevar sūdzēties. Pat publika jutās enerģizēta – šķiet, pie Gang of Four es novēroju visaktīvāko cilvēku peldēšanu pa pūli (rere, daži to pat dara ar peldrinķi (tas gan ir pie Liars, nākošajā dienā):
 
Publikai patika gana ļoti, lai grupu atsauktu atpakaļ uz vēl divām dziesmām (tā gan bija vienīgā reize, kad es piedzīvoju grupas atpakaļ-atsaukšanu – pie citām grupām kliegšana neatkausēja nedz mūziķu, nedz mūzikas-instrumentu-novācēju sirdis) [video] Uzreiz pēc Go4 skrienu uz Xiu Xiu, kas jau ir uznākuši uz eksperimentālās skatuves, kas.. ir viena no divām slēgtajām skatuvēm = milzīga telts = milzīga siltumnīca. Tālāk par pūļa vidu nemaz nemēģināju tikt, tāpēc redzamība bija viduvēja. Vcarbūt tas bija nogurums un diskomforts, varbūt kontrasts ar Go4, bet es nejutos pārlieku sajūsmināta. [video] Pēc Xiu Xiu nogurums kļuva nomāošs, un es izlēmu vērot Primal Scream no sēdošas pozīcijas. Kā tad – vai tad pie viņiem var pasēdēt? Par spīti visiem miegiem, ekspresīviem deguniem un sāpošajām ōmu mugurām, es tieku ierauta apreibinošā (apreibinātā?) dejā. [video] Ar David meklējam, kur varētu sēdēt un atpūsties, bet viss šķiet aizņemts, tamdēļ dodos uz svaigu gaisu nepazīstošo eksperimentālo skatuvi, gaidīt Polvo. Pirms viņiem tur uzstājās grupa ar nosaukumu Suuns, kas gan man neizraisīja nekādas emocijas. [video] Polvo gan es arī biju vīlusies, jo.. puse no dziesmām manām ausīm bija neatpazīstamas un trijos no rīta, tas viss šķita kā nebeidzams ģitārsōlō. Ja es to būtu redzējusi 18:40, es teiktu, ka bija ok, bet priekš kaut kā, ko esmu gaidījusi līdz agram rītam – nu tā, tā. Beidzot ap pieciem dodos pie miera un guļu, cik nu rīta saule man atļauj. Trešās un pēdējās dienas pirmais koncerts ir jau 15:35 – pagaidām vēl nelielā, bet, manuprāt, potenciālā pilnā shoegaze grupa Ringo Deathstarr. Viņi man nelika vilties. [video no festivāla / kā tas izklausās ierakstā] Piemīlīgi šķita arī tas, ka pēc uzstāšanās grupas dalībnieki pievienojās festivāla apmeklētāju pulkam. Pēc tam sanāk vairāku stundu logs, ko atvēlu telefona lādēšanai, uz kuru gan arī, protams, ir jāstāv rindā. Kamēr baroju savas elektroierīces, sākas negaiss. Tāds pamatīgs negaiss.
 
Oh, well, gan jau beigsies, tik skāde, ka gaisa temperatūra ir krietni kritusies un mans apģērbtības līmenis tai vairs neatbilst. Kad lietus pierimst, aizbrienu līdz teltij, lai atklātu, ka puse no telts satura peld lietus ūdenī. Ūdeni izsmēlu, telts grīdu kaut kā nosusināju, bet guļammaiss, no kura var izgriezt ūdeni, nav tik vienkārši glābjams. Bet ko darīt.. Eju uz Liars, kas bija ļoti pat dejojami. [video] Tad devos uz Deerhoof, kas paši bija ļoti dejojoši. [video] Murgs vārdā Lietus izlemj atgriezties. Ejam sēdēt kaut kur zem nojumēm un gaidīt Ariel Pink's Haunted Graffiti – David saka, ka vismaz priekš viņa šai grupai būtu jābūt vienai no labākajām šajā festivālā. [video] Un varbūt tā arī būtu, ja lietus būtu pierimis, bet vismaz es varēju domāt tikai par to, ka ja arī mana galva un mugura ir lietusmētelīša piesegtas, manas rokas ir slapjas un nosalušas līdz pat elkoņiem. Kratījos līdzi mūzikai vien tādēļ, lai saglabātu ķermeņa siltumu. Un ļooooti intensīvi cerēju, ka lietus pierims uz Public Image Ltd un Sebadoh. Vēl pirms Ariel Pink's Haunted Graffiti koncerta beigām atkal jau skrēju ieņemt vietu pirmajā rindā uz Public Image Ltd. Lietus vēl lija un pirmā rinda jau bija aizņemta. Bet tad divi poļu onkuļi manu nožēlojami trīcošo būtnīti palaida stāvēt starp viņiem abiem. Vieni no pāris poļiem, kas runā angliski, kas bija patīkami. Esot baigie fani (vienam par bija Polijas karogs ar uzrakstu ‘Johnny you are the best!’), PIL esot viņu jaunības mūzika. Gaidot PIL uznācienu, lietus pierima, par ko mēs visi bijām bezgala priecīgi, jo dzirdamība nav tā labākā, ja ausis ir aizbāztas ar visādām lietusmēteļu kapucēm. Protams, PIL bija fantastiski. Džonam ir tāāāda charisma – viņa persona vienkārši staro pa visu skatuvi (un viņu ļoti jokaini sakārnīgo ģitāristu gandrīz pat var nepamanīt). [video] Diemžēl, man nācās PIL pamest vēl pirms viņu koncerta beigām, jo.. laikam jau Sebadoh bija mans pirmais un galvenais, un svarīgākais, un fangirlīgākais mērķis. Un negaisa dēļ festivāla grafikā bija radušās visādas nobīdes un citas nekārtības, kuru rezultātā abu open-air skatuvju mākslinieku priekšnesumi nedaudz pārklājās (lai gan pēc plāna starp tiem vajadzēja būt 5-15 minūtēm). Centos aizmukt tā, lai PIL poļu veterāni mani nepamana – viņi mani nesaprastu. Iekaroju pirmo rindu. Un tur viņi sēdēja, uz skatuves, aiz bungām, tik tuvu. Sajutos kā tāda maza un muļķīga pusaudze – tāds prieks! Jā, tas noteikti bija visfangirlīgākais mirklis šajā pasākumā. Un, aaaaaah, viņi bija vienkārši nepārspējami. Un Lū runāja visādas piemīlīgas muļķības starp dziesmām – es teiktu, ka viņi pat bija viskomunikablākā grupa no tām, ko es redzēju (un tieši tas man viņos patīk, viņi necenšas būt daudz neaizsniedzamāki nekā viņi jau ir, stāvot uz skatuves aptuveni metru virs pūļa galvām) [video] Savas čerkstošās balss paliekas atstāju pie skatuves. Pēc koncerta ar aiz sajūsmas trīcošām rociņām iegādājos Sebadoh t-kreklu. Makā palika vien pusotrs zlots. Un tās arī bija beigu beigas. Cauri dubļu jūrām bridu uz telti, kur mani joprojām sagaidīja slapjš guļammaiss.
 
Nācās gulēt bez tā, kas gan nebija pārāk veiksmīgi, it sevišķi tādēļ, ka nākošais rīts, atšķirībā no pāris iepriekšējiem, nebija viss kaitinoši karstās saules pieliets, bet gan pelēks un drēgns. Tāpēc jau laicīgi trausos augšā un sāku krāmēties. Pavadīju Annu un vilcienu. Izdzēru kafiju ar David, tad pavadīju arī viņu uz vilcienu un apsēdos dzelzceļa stacijā, lai lasītu ‘Cloud Atlas’, bet tā vietā rakstīju šo. Kamēr atceros.
 
Sagaidīju savu super-pārbāzto vilcienu, kurš bija tik mulsinošs un pārbāzts, ka visu trīs stundas garo ceļu līdz Varšavai nācās stāvēt kājās tajā vagona priekštelpiņā pie tualetes. Runājos ar poļu onkuļiem, kas runāja tikai savā valodā (jau esot Rīgā, braucot savā mīļajā tramvajā, secināju, ka ilgi mani neviens svešinieks neuzrunās vilcienā vai uz ielas, jo.. šeit cilvēki nedara (ja nu vienīgi viņi kaut ko no tevis vēlas)). Varšavā mani sagaidīja mans hosts, kurš dzīvoja Varšavas Purvciemā un.. jā, bija tāda veida cilvēks, kurš 3 reizes ir mēģinājis studēt universitātē (katru reizi kaut ko pilnīgi citu), bet ilgāk par gadu nav spējis izvilkt. Vairs nemēģināšot. Bet nākošajā dienā mēs tūristojām un es tiku iepazīstināta ar leģendārajiem ‘pierogi’, kas tiešām bija lieliski (jo viņi izskatījās kā eļļā vārīti un teju vai viss, kas ir eļļā vārīts, vienmēr ir lielisks (un ļauns, BET lielisks)) Un pēc tam jau bija atlicis tikai mans ceļš uz Rīgu. Pirmo reizi mūžā es autobusā aizmigu tik cieši, ka Rīgas autoostā šoferim mani nācās modināt.