|
|
|
Jūnijs 11., 2009
00:57 - dzīve tevi salauzīs 'n stuff..
pļe, es esmu kļuvusi par ņuņņu. ja agrāk sarunas bez auklēšanās aka 'runā to, ko tu domā' bija.. nu varbūt tas ir mūžīģais sentiments pret pagājušo, bet tā bija tīri baudāma nodarbe. tas lika domāt. tas lika just, ka esi dzīvs. bet tagad - attiecību ētika priekšā un pakaļā - dzīve ir mani padarījusi par Disneja princesi ar sarkankrūtīšiem un stirniņām. un katru reizi, kad aptrūkstas putniņu čivināšana, un es nesaprotamu un dzīvniecisku dziņu vadīta pasaku, to, ko es domāju, labi apzinādamās, ka tas nebūt nav tas, ko adresāts gribētu dzirdēt.. es jūtos kā noziedzinieks. wtf? tas, ka patiesību neviens negrib dzirdēt, ir jau sen zināms, bet kopš kura laika ir nepatīkami runāt patiesību?
|
|
|