| |
[Jun. 16th, 2014|10:00 am] |
cilvēki izvēlas ticēt tam, kam viņiem labpatīkas ticēt. un ar apbrīnojamu spītību.
arī es. protams, arī es. un tādēļ vakarnakt uzsāku īsziņu septiņas reizes un tomēr nenosūtīju.
ne tikai tādēļ, ka zinu, cik kreisi būtu pieķerties tai cerībai. arī tāpēc, ka aizsūtīt visticamāk nozīmētu iznīcināt to cerību.
un, ja sākumā likās neiespējami pat iedomāties, pat pieskarties, vajadzēja pavisam mazliet laika, lai pieņemtu no jauna realitāti.
nezinājusi, ka iespējama cita realitāte, varbūt nesviltu tā no iekšpuses. visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas.
nesalīdzināt. neviens tev nedod iespēju izvēlēties. pateicies pasaulei par to, ka neviens tev neaizliedz tavu naivo ticību.
dieva nav. bet uz baznīcu es eju.
kaut kā tā. |
|
|
| |
[Jun. 16th, 2014|10:10 am] |
es te ne par ko citu nerakstīšu. tikai par mirušu mīlestību. zombijmīlestību. mīlestību, kas pūst un pūžņo.
un paliks vieglāk. un paliks skumjāk.
un tā man arī vajadzēs. |
|
|