| |
[Sep. 19th, 2013|07:09 am] |
nu, mincīt, režīmiņš.
īsi pirms durvju atslēgšanas pārņem neveselīga fantāzija. kā tukšās un nemīlīgās telpas pēkšņi kļuvušas par nekad neuzcelto sapņu māju. ar kamīnu, virtuvi caur kuru stiepjas galds bāra letes augstumā, guļamistabām, kur pēdas slīgst pūkainos paklājos, vīna pagrabu... kas ar tevi, tev taču nekad nav patikušas dekorācijas.
nē. tas vienkārši ir vēl viens sapnis par siltumu.
smaidu par dialogu:
- nu neviens taču nezīmē mazas vagīnas uz pieres pirmajam, kas aizmidzis ballītē. otrādi gan.
-otrādi, tas ir tad, kad uz vagīnas zīmē mazas pierītes?
muļķības. mazi nieki.
iedomājos, ka sen neesmu viņu redzējusi sapnī. zemapziņai klausi, mincīt. zemapziņa tīrāka par tevi.
ilgojos pēc O. tik ļoti, ka bail skriet pie viņa. ja nu vilšos. ja nu nedabūšu pietiekami. ja nu palikšu tur uz mūžu.
tagad jāguļ. |
|
|
| |
[Sep. 19th, 2013|02:07 pm] |
man patīk treniņtērpi. flaneļa bikses. veci, mazmazītiņi krekliņi. drēbes, kas liek justies kā mazam plīša lācītim. un šodien, kad staipos un priekšā patrāpās spogulis, izjūtu pēkšņas un dziļas skumjas. niecīgais zaļais džemperītis uzslīd virs nabas, līdz krūtīm. pieskaroties un atklājot tikai pavisam mazliet. sīkus miesas laukumiņus.
nav neviena, kam pienāktos to redzēt. un tas ir viens no tiem savādajiem brīžiem, kad sajūtu sevī vīrieti. pavisam īsu brīdi beidzu sevi ienīst. pavisam īsu brīdi sevi iekāroju. bet ar to ir par maz. tas tik un tā ir bezcerīgi izniekots brīdis.
brīvība būt gandrīz nelasītai.
jūs par mani neko nepadomāsiet, jo jūs te nemaz neesat. |
|
|