| |
[Jun. 11th, 2012|12:36 pm] |
āda, kurai nevar apstāties pieskarties.
es mazliet ienīstu haida kungu. par to, ka viņš jau zina, kā viss beigsies.
par to, ka viņš domā, ka pasaulē ir tikai viens stāsts.
par to, ka viņam visticamāk ir taisnība.
es mazliet mīlu haida kungu. par to, ka viņš ir vienīgais, kura tuvumu jūtu tad, kad tuvumā nav neviena.
uz dienvidiem pēc brīža. nevaru atlaist, negribu atlaist, nekad neesmu bijusi tā pieķērusies, pat ja ir tūkstošiem reāliju, kas man katru dienu liek mīlēt mazdrusku mazāk, mīlestība neplok, izrādās, mīlestība var būt neizsmeļama. spocīgi.
un, jā, es atceros haida kungu, haida kungu, kurš skatās manī, ar savām siltajām acīm, un tikai šķietami rotaļīgi atkārto: "mīli mani, mīli mani, mīli mani".
es nesapratu. es taču mīlēju.
mīli mani, mīli mani, mīli.
es domāju katru rītu.
un mazliet ienīstu haida kungu. |
|
|