|
Jun. 9th, 2014|09:00 am |
un tad mēs pat nesastrīdamies, nē, mēs vienkārši mazliet saduramies. un es sajūtu paniskas bailes. ir divi naktī, bet man bail, ka viņš piecelsies un vienkārši aizies. un tam nav nekāda sakara ar to, vai gribu vai negribu, lai iet. panika dzimst apziņā, ka tas ir iespējams, tajā brīdī saproti visas iracionālās bērnības traumu manifestācijas, jo tai brīdī gribas raudāt, gribas dusmoties, bērna bezpalīdzība.
pat pieķeru sevi tai domā- vai tiešām esmu tik nevērtīga, ka šis cilvēks tagad piecelsies un aizies, izvēloties nedomāt, ko tas nodarītu man, nedomāt par sajūtām, ko viņš atstātu otrpus durvīm. bezjēdzīgā domā. neviens nekur neiet.
nāc šurp, viņš saka. nāc šurp. un mēs iemiegam, mazliet savāda sajūta gaisā, bet tas arī viss, nekādu pārspīlētu emociju.
no rīt ieķeros piedurknē. apsoli, ka tu nekad nepazudīsi vienkārši tāpat, lūdzu apsoli.
viņš apsola. protams, tas nedod mieru, bet dod cerību.
bet es vairs nevaru nomierināties, jo atkal sevī esmu sataustījusi to trauslumu, bailīgo un muļķīgo trauslumu, kad tu nolem kādam uzticēties un riskē ar dvēseles mieru, ar kaut kādu mazu patības daļiņu.
i used to love you, but now you're only 25 cents.
kaut kur pa vidu tam, ka šis vīrietis mani ir tik ļoti izvēlējies, ka atliek prātot par to, kā un vai man viņu vispār vajag, esmu aizmirsusi, ka otram reiz būs jāpieņem mani. un viņš lēnām to aptver un nobīstas, jūtu viņa bailes, kas liek izplēnēt apņēmībai. jo, izrādās, visi, kam viņš ir jautājis, nešauboties teikuši- viņa? viņa ir pavisam traka. uzmanies.
jocīgi. viņš apsolīja mani pieradināt, un pavisam lēnītiņām pieradina arī. ne tā kā somu čalis, kura savādajā mīļumā nemitīgi tvēru pēc gaisa, ne tā kā e., kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem paņēma to, ko vēlējās, un godīgi palūdza mani staigāt tālāk, ne tā kā markuss, kurš paspēlēja pretī manām apmulsuma spēlītēm un mēs abi zinājām, ka pietiek. ne tā kā... ne tā kā visi citi, kas ir bijuši. un mani sabiedē, mani arī sabiedē nojauta par to "otro" mīlestību. par to, kura ir mierīga, kura ir lēna, kura ir maiga un kura nesaplosa prātu alkās un iekārē. par to mīlestību, kas nevarēja būt ar haida kungu, jo vispirms jānāk pirmajai- tai, kura tevi izsmērē pa sienu un atstāj kailu guļam uz grīdas. tikai tad var saprast, ka mierīgā mīlestība nav krātiņš, krātiņš ir prāta konstrukcija, kaislība, tāda kaislība pastāv tikai vienreiz, un kaislība mūža garumā atstāj tikai izkropļotas atmiņas par mirkļiem, kurus tu pats esi izdomājis. nē, nē, tik un tā. daļa manis neprātīgi ilgojas pēc tā, kam laiks aiziet. un eju palasīt parīzes penijas leinu- re, rekur viss ir. viss ir bijis. no rītiem deg rīkle, cik ļoti jau viss ir bijis, tagad tu vari sadegt vai arī tu vari mainīties. un tevi tiešām netraucē tas, ka neko nesaprotu no mūzikas? nē, nē, vai tad tu neredzi, cik daudz mēs viens no otram varam mācīties?
...bet tavas maigās vijolnieka rokas. viņš paskatās uz mani tā, it kā es būtu muļķe. un es zinu, ka viņš mani noturēs. kārels reiz teica par mani un t. ir tūkstoš veidu, kā jūs varat nesaslēgties, bet tikai viens- kā saslēgties. un te es redzu pretējo. šī ir viena no tām filmām par diviem saplēstiem cilvēkiem, kuri viens otru var izglābt tūkstoš veidos. ja vien pietiek prāta.
es nezinu, es tiešām nezinu. tā nebija domāts. nekā nebija domāts. bija domāts atlikušo mūžu mīlēties ar t., kamēr viņš bez jebkādas empātijas uzlūko mazo dīvaino būtnīti, kas nespēj un nespēj beigt mīlēt. pat ne viņu pašu, bet kādu sen mirušu sajūtu. smilkstēt pēc sen aizmirsta siltuma skatienā. un sāpēt. katru dienu sāpēt maldīgā apziņā, ka bez šīm sāpēm nebūtu arī tevis. |
|