| Princips. |
[31 Jan 2007|07:25pm] |
Kādu dienu Princips Vilhelms Ferdinants II malkoja karstu melno tēju no porcelāna tasītes. Atšķīris laikrakstu viņš sēdēja pie apaļa galda, labo kāju kreisajai pāri pārlicis. Ja Margarita Ferdinante III, viņa māsa, kādreiz lūdza pārtraukt iesākto nodarbi, lai reizi dienā varētu pabaudīt vientulību saules atspīdētā dārza tējas nomalītē ar apaļu galdu tās vidū, Princips vienmēr atbildēja "nē" - ieraduma pēc. Jo "nē" bija viņa mīļākais vārds. Un viņa mīļākais ieradums bija Ieradums. Tas ir, klausīties mūziku ieraduma pēc, lietot pazīstamu parfīmu vien ieraduma pēc. Tā nu viņš sēdēja un malkoja tēju gluži vienkārši ieraduma pēc.
Zinot to, cik ļoti viņu mīlu, arī es, sniega piku vēderā saņēmusi aukstā ziemas vakarā Norvēģijas vidienē atminējos Principa Vilhelma mīļāko vārdu "nē", to skaļi deklarējot - "Nē. Principa pēc." Pat tad, ja sapņotu par visgaršīgākajiem baltvīniem un vismīkstākajām segām, bruģētas ielas vidū gulšņājot, teiktu: "Nē. Principa pēc!". Es neticētu nevienam vārdam, un necenstos atritināt sarkanu paklāju dvēselisko kambaru priekšplānā šo mazo rūķīšu priekšā. Jo viņu mīļākās nodarbes ir neilona diegu virpināšana valriekstam līdzīgajai masai ar pāris īpaši svarīgiem punktiem, tā sauktiem "hipofīze", "epofīze", "jūt-ofīze" un vēl pāris. Neticība? Principa pēc. Nevienam vārdam īpašu nozīmi nepiešķirot, šo mazo rūķīšu muļķībās klausoties. Smaidot, pieglaužoties - tikai mirklis. Principa pēc.
Principa Vilhelma Ferdinanta II atentāta iemeslu meklējumos.
|
|