| neiedomājams egoisms. pietiek. |
[25 Jun 2006|05:39pm] |
Tobrīd, kad pulkstens ap divpadsmitiem, vieniem naktī bija, vēroja viņš debesīs trīs (!) zvaigznes, domās dažādi savienojot tās un veidojot perpendikulus un taisnus leņķus. Ignorējot to, ka zeme griežas ap sauli un ap savu asi laikam arī, pieņemsim, ka debess jums griezās uz leju un pa kreisi no tā skatpunkta - horizontāla stāvokļa uz plakanas, paaugstinātas virsmas, guļammaisā un vairākās segās. Nākamreiz, ap diviem, debesis bija pārklājuši daudz mazi spalvu mākonīši. Tad pierāpoja pie jumta malas un paraudzījās lejā, cik kārdinoši tas izskatījās, lai lēktu. Pats par savām domām pārsteigts (pokemonisms nemirst!), viņš domās vainoja alkoholu, tabaku un mazo miega daudzumu. Taču domas galvā uzbāzīgi skraidīja minūtes divdesmit, smīnam gozējoties uz lūpām. Tik nepārvarama šī vēlme nav bijusi, teica taču. Bet tad viņš aizkaitināts atmeta tam ar roku - labāk 3 dienas padzīvot kādā lauku siena gubā (jā, tas šķiet patīkams variants par variantu "mežs") i vsjo, varbūt pietiks.
Dusmas par neiedomājamo egoismu mepazūd. Žēlsirdības un labdarības institūcija šobrīd slēgta. Cilvēks tomēr.
|
|