| šie skaistie - visskaistākie svētki |
[24 Dec 2004|09:49pm] |
|
Iedegta eglīte, cepetis ar sinepju un rīvmaizes glazūru, manderīni ar valriekstiem un lazdu riekstiem. Sveces un daudz vēl neizsaiņotu dāvanu zem ziemassvētku eglītes. Mazā brāļa nervu sabrukums pirms dāvanu izsaiņošanas. Kanēļa, piparkūku un manderīnu smaržu sajaukums. Ā, jā, pietrūkst gan karstvīns. Tas arī vienīgais, kas man šogad liecina par Ziemassvētku tuvošanos. Un vēl daudz, daudz izsūtītu un saņemtu apsveikumu epastu, kuros lielākajā daļā tikai visiem vienādi iztektas frāzes. Bet ir jauki. Lai gan es šogad sūtu tikai personiskus apsveikumus. Pārsvarā. Un vēl ziemassvētku mūzika. Un māsīcas zvans,lai pavēstītu ko jauku, kā dēļ man nāk smiekli. Bet kļūst jauki. Un ir smieklīgi. Ā, un vēl nevaldāmās smieklu lēkmes (kur nu bez tām?) arī baznīcā, ziemassvētku koncerta laikā. Bet vai nebija smieklīgi redzēt, kā jauns vīrietis aizrautīgi dzied solo, līdz pasper ar kāju soli un apgāž degošās svecītes? Jeb arī šodien, kad rokā turēju svecīti un iedomājos, ka vismaz tas šogad ir mans draudziņš. Un skaistā ziemassvētku mūzika. Un jaukie cilvēki. Draugi. Un veinkārši jaukie cilvēki. Ir tik daudz jauku cilvēku. Un ziemassvētku rotājumi, zaļās, sudraba un sarkanās krāsas piesātinājums. Un eglītes skuju smaržas.
|
|