Neprātīgā saprāta balss - Komentāri
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
|
14:11
windrider[Link] | Pēdējo nedēļu notikumi daudzus ir pārsteiguši pilnīgi nesagatavotus. Daudzu iedomātā, mierīgā pasaule ir pilnībā sagruvusi. Daudzi jau trešo nedēļu ir iegrimuši bezcerībā un nespēj atiet no šoka, sašutumā veroties uz tiem, kas uzdrošinās turpināt dzīvi. Nu ko lai saka. Esiet sveicināti realitātē!
Jāsaka, ka faktiski visu savu apzināto mūžu man nav bijušu nekādu ilūziju pret Krieviju. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tādā vai savādākā formātā, bet karš ar Krieviju ir neizbēgams. Savā laikā tāpēc esmu saukāts gan par nacionālistu, gan par rusofobu. Ilūzijas zuda jau agrā bērnībā pateicoties manai omei (lai vieglas viņai smiltis). Viņa bija spilgts Ulmaņlaiku paaudzes produkts, kas apzināta vecumā bija piedzīvojusi valsts okupāciju, 2. pasaules kara notikumus, sekojošo staļinismu un kolonizāciju, kas gan tiešā, gan netiešā veidā bija ietekmējis visas ģimenes dzīvi. Lielā mērā kā tiešas kara un staļinisma sekas bija neizdevusies laulības dzīve un divu dēlu traģiski īsie mūži. Viņa daudz man stāstīja gan par savu bērnību, gan kara laiku un arī viņai nebija šaubu, ka nedrīkstam zaudēt modrību. Tajā pašā laikā mani fascinēja viņas optimisms un nesagraujamā ticība Latvijai un tās nākotnei. Viņa nekad nelamāja valdību, pat ja bija par ko.
Jau vēlāk, 2000.gadā, vecāki mani iekārtoja jaunsardzē. Lai man būtu kāda ārpusmājas aktivitāte un fiziska slodzīte. Tā laika ZS Štāba bataljonā ar jaunsargiem daudz strādāja, tobrīd vēl gana dzīvie, latviešu leģiona veterāni. Tur manu pārliecību tikai nostiprināja, jo tie visi 70+ gadīgie onkuļi bija gatavi iet un cīnīties vēlreiz, ja vajadzētu. Turpmākie soļi ar studentu militāro apmācību un dienestu zemessardzē jau bija mana apzināta izvēle, lai iegūtu praktiskas zināšanas, kas palīdzētu īstenot omes novēlējumu - saglabāt modrību. Līdz ar to, šobrīd jūtos diezgan mierīgs. Par savu un savas ģimenes rīcību potenciālajā x stundā viss ir puslīdz skaidrs.
|
|
|
| |