[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Janvāris 25., 2018

Janvāris 25., 2018

13:28 [Link]

Vakar sanāca panīkt dažas stundas aizputinātajā Jelgavā un kā jau kārtīgs vēsturnieks izmantoju laiku lietderīgi aizejot uz Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju. Pamatekspozīcija ne ar ko īpašu nepārsteidza, viss diezgan klasiski. Stikla vitrīniņas, visādas lietas aiz tām, diezgan gari apraksti, daži manekeni utt. Vienīgi zāļu uzraudzes neredzēti kaitinošas, staigā pakaļ kā pielīmētas, skatās uz rokām ka tik neuzliec uz vitrīnas un demonstratīvi izslēdz gaismu zālē tikko tu esi no viņas izgājis. Daudz interesantāk bija otrajā stāvā, kur daļu no pamatekspozīcijas veidoja Ģederta Eliasa gleznu ekspozīcija. Viņa daiļradi īpaši nepārzinu tāpēc bija interesanti, biju pārsteigts, ka viņa agrīnās 20. gs. sākumā tapušās gleznas ir diezgan tipisks franču postimpresionisms vai pat fovisms. 20. - 30.gados gan jau ir ierastais Purvīša stila etnogrāfisku detaļu bagātais lauku dzīves atveidojums. Turpat blakus izstāžu zālē bija diezgan interesanta 19. - 20. gs. Igaunijas vācbaltiešu gleznu, zīmējumu un miniatūru izstāde. Daudzas tur pārstāvēto gleznotāju dzimtas (piem. Manteifeļi, Rozeni) bija arī Latvijā, daži pat dzimuši Rīgā. Bet tomēr drusku jocīgi, ka vienā teritorijā dzimušu un augušu, daļēji vienās skolās un pie vieniem un tiem pašiem pasniedzējiem skolojušos mākslinieku gleznas (latviešu un vācbaltiešu) var būt tik atšķirīgas savas noskaņas un tēlu ziņā. Šeit redzamās gleznas uzreiz radīja asociāciju ar klasisko flāmu glezniecību vai vācu 19. gs. vidus žanra gleznas. Kaut kā tā viņu māksla tāda kosmopolītiskāka, bez īpašas piesaistes dzimtajam reģionam. Tags: ko es redzēju (6Iespļāva | Iespļauj dvēselē)