[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Decembris 12., 2013

Decembris 12., 2013

13:21 [Link]

Vakar biju Dailē uz Džilindžera Oņegina interpretāciju. Pirmo reizi mūžā sēdēju praktiski uz skatuves, pirmajā rindā, kas brīžiem traucēja uztvert kopainu un atsevišķus skatus ''otrajā stāvā'' toties deva nebijušu iespēju ielūkoties aizkulisēs, bēniņos un skatīties kā Skrastiņš uz skatuves ''dzer šņabi'' nepilnu divu metru attālumā. Kopumā tīri labs mūzikls ar labu mūziku un diezgan brīvu sižeta interpretāciju. Busulis, izrādās, ir labāks aktieris nekā mūziķis. Redzēju arī savu īslaicīgo klasesbiedreni. Tik tuvu viņu redzēju pirmo reizi kopš 9. klases izlaiduma. Tolaik bija tāds kaulains skuķis, bet tagad ir forša aktrise ar perfektu figūru. Vēl redzēju jauno Ievu Segliņu, ar plikiem pupiem, krievu lāča ķetnās. Izrādē labi tika atklātas abas aristokrātijas puses. Cēlā, skaistā un naivi ideālistiskā kā arī ciniskā, dzīves apnikuma un garlaicības mocītā, izvirtusī un ''sapuvusī''. Tam visam klāt vēl, brīžiem pārspīlētā, aristokrātu goda izjūta, kas personīgo godu vērtē augstāk par paša dzīvību. Tieši šī goda izjūta arī bija tā, kas to Krievijas aristokrātiju iedzina kapā un nebūtībā. Prātā uzreiz atausa Čaka rindas no ''Mūžības skarto'' dzejojuma ''Psihiskais uzbrukums'' par latviešu sarkano strēlnieku kauju pret Vrangeļa carisko virsnieku pulkiem Krievijas pilsoņu karā. Čaka vārdiem runājot, ''baltos'' pulkus drošā nāvē, pret latviešu ložmetējiem, dzina ''kārtas lepnā spīts''... Tags: ko es redzēju (Iespļauj dvēselē)