[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Decembris 12., 2009

Decembris 12., 2009
14:12 [Link]	Aizejošie melnās pils bruņinieki.... Pēdējā balle Brīvības bulvārī noslēgusies, vismaz man uz svinīgi sērīgas nots. Šoreiz gan ar dažiem ceturtdienas vājprāta dalībniekiem piespriedām sev visai skarbu sauso likumu un šķiet šī bija pirmā balle kur neizdzeru tikpat ne lāsītes. Nezinu vai bija labāk, bet viennozīmīgi savādāk. Pa šiem trīs gadiem biju to māju iemīļojis, viņai nepārprotami piemita vēsturiska aura ko radījušas neskaitāmas vēstures studentu paaudzes 40 gadu garumā. Stulbi, ka tas viss tagad ir pārtrūcis. Bet nu jaunajā vietā būs jauna vēsture, ko rakstīs jau jaunās paaudzes studenti. Vēl pēdējo reizi izdejojos zem nolupušajiem griestiem un pēdējo reizi sēdēju dekanātā kur visa grīda nolaistīta ar šnabi un pats dekāns pieņem viesus braši. Paliec sveika melnā pils, stāvi sveika vesela! (4Iespļāva | Iespļauj dvēselē)
Time	Event
23:35 [Link]	Teļos mūsu nākotne... Šodien izmantoju iespēju un aizgāju uz mūziklu ''Vadonis'' nacionālajā teātrī. Tā libreta autors Dimiters galu galā man attāls radagabals sanāk. Līdz šim dzirdētās atsauksmes bija ļoti pretrunīgas. Tagad saprotu kāpēc. Kārlis Ulmanis ir ļoti pretrunīga, traģiska, bet neapšaubāmi spilgta persona Latvijas 20.gs. vēsturē. Visnotaļ personīgi atbildīgs gan par Latvijas valsts izveidi 1918.gada 18. novembrī gan par šīs pašas valsts likvidēšanu 22 gadus vēlāk. Līdz ar to politiski neitrālu darbu par viņu uztaisīt nav iespējams. Jāsaka gan, ka Dimiters to nemaz nav mēģinājis un izrāde pilnīgi noteikti būtu uzskatāma par politisku (it sevišķi otrais cēliens). Pie tam ir izvēlēts ļoti piemērots laiks, kad lielā daļā sabiedrības valda ilgas pēc ''stingras rokas'', pēc kārtīga saimnieka un vadoņa. Šī izrāde lielā mērā uzkurina šīs ilgas visai spēcīgi paņirgājoties par vēlēšanu aģitāciju un partiju sistēmu 30.gadu Latvijā, stāstot 100 ''klauniem'' saeimā, kas domā tikai par sevi un izbadējušos pūli otrpus saeimas durvīm. Ir nepārprotami mēģināts vilkt paralēles ar situāciju mūsdienu Latvijā un jāsaka visai veiksmīgi. Ja runājam par māksliniecisko pusi tad tā manuprāt ir izdevusies stipri labāk. Izrādes koncepcija man tīri labi patika un tehniski viss bija nostrādāts ļoti labi. Izrādes koncepcija balstās uz vecu Ulmani Sībirijas nometnē, īsi pirms nāves 1942.gadā, kurš viņš atceras visu savu dzīvi. Līdz ar to bieži uz skatuves atrodas divi Ulmaņi, īstais un viņa atmiņu tēls. Otra svarīgākā loma ir viņa māte, kuras tēls pavada viņu visu dzīvi. Kā jau mūziklā bija daudz mūzikas un dziesmu, dažas man patika, dažas nē. Visspilgtāk iespiedās atmiņā elektriskās ģitāras gabaliņš ar nesliktu solo (Starp citu mūzikas autors Z.Liepiņš) tas man patika. Arī aktierspēle bija līmenī, izteikti spēcīgu tēlu nebija, bet man vislabāk patika paša ''vecā'' Ulmaņa attēlojums un sliktās kārdinātājas, komunistes lateksa mētelītis. :) Bija arī patīkami masu skatos ieraudzīt dažu labu pazīstamu seju no Kultūras akadēmijas aktiermākslas studentiem. Kopumā gan izrādē ir visai grūti atmest politiku un tas iespējams arī mazina viņas māksliniecisko vērtību. (Iespļauj dvēselē)