|
Neprātīgā saprāta balss - 3. Jūnijs 2009
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
|
20:15
[Link] |
Pār Tālavas biezajiem siliem, nakts pelēkus palagus klāj...
Nu tā, šodien piebeidzu Lejiņa jauno grāmatu ''Rūnas''. Noslēdzošo daļu triloģijā ''Zīmogs sarkanā vaskā''.
Man vienmēr ir patikusi vēsturiska daiļliteratūra, kaut gan jāsaka, ka latviešu literatūra labu vēsturisko romānu ir gaužām maz. Zinu vēl tikai krietni pasen izdoto L.Pura ''Degošo pilskalnu'' sēriju ar kuru arī plānoju iepazīties tuvākajā laikā un Rūmnieka ''Kuršu Vikingus''.
Šitā Lejiņa triloģija bija kaut kas jauns un pilnīgi neredzēts. Autors ir ļoti nopietni studējis vēstures, folkloras, mitoloģijas un arheoloģiskos avotus un tā rezultātā perfekti sapludinājis reālus vēstures faktus un personāžus ar savu radīto sižetu. Arī visai nopietni vēstures konsultanti padara viņa darbu vēl jo iespaidīgāku.
Šeit es negribu pārstāstīt grāmatas saturu, pateikšu tikai, ka tas ir stāsts par Latgaļu Tālavas ''valsts'' pēdējiem 50 gadiem un tās pēdējo valdnieku Tālivaldi. Stāsta hronoloģija ir no 12.gs. 80.gadiem apmēram līdz 13gs. 20-30.gadiem. Darbs ir uzrakstīts pārsteidzoši ticami un sniedz sava veida alternatīvu skatījumu uz Latvijas senvēsturi. Tikpat labi varēja būt arī tā kā raksta Lejiņš. Viņa piedāvāto versiju 100% apgāzt būs grūti, par tiem laikiem vienkārši mēs zinām pārāk maz. Darbs burtiski smaržo pēc asinīm, daudz asinīm, degošām pilīm un zirgu sviedriem.
Tomēr man kā ar vienu kāju akadēmiskam vēsturniekam reizēm sanāk pieķert sevi pie domas:'' velns, kur ir kaut viena atsauce'' un tad tikai atceros, ka lasu daiļliteratūras darbu. :D
Šķiet līdz šim neesmu lasījis nevienu grāmatu kur tik labi būtu izdevies attēlot tā laika mitoloģisko domāšanu un pasaules uztveri. ''Pagānisms'' tur spiežas cauri pa visām vīlēm. Bet tam nav nekāda sakara ar mūsdienu modernajiem ezotēriķiem un visādu raganu kultiem. Šī pagāniskā filozofija šeit ir būvēta kopā ar visu darbu, nevis tā kā piemēram ''Kuršu vikingos'', kas pamatā ir bojeviks, skarta ļoti pavirši. Varbūt tā mani tā sajusmināja, jo daudzās vietās sakrīt arī ar manu pasaules uztveri.
Ir protams vietas kur ticamības moments zūd, kur autors ir drusku pārspīlējis vai vienkārši nezinot izfantazējis kaut ko galīgi šķērsām, bet tādu vietu nav daudz.
Kopumā darbs protams ir daiļliteratūra un kā tāds arī būtu jāuztver, tomēr manuprāt šī triloģija ir noteikti labākais darbs savā žanrā Latvijā pēdējos gados!
Mūzika: Vilki- Ko domāji tu kundziņi
|
|