atklāsme

« previous entry | next entry »
December, 6th | 11:20 pm

Pavisam vienkārša atklāsme, kas patiesībā ir vecā kā pati pasaule. Smieklīgi, pati to esmu daudzreiz citiem teikusi, bet pati līdz galam tā pa īstam neapzinājusies. Sāpīgi man, par vēlu aptvēru. Būtu mazāk palaidusi, mazāk izturējusies pavirši, vairāk redzējusi, vairāk klausījusies, vairāk, mazāk...

Mīlu to, ko vairs nevaru iegūt. Jo tālāk no manis, jo kārdinošāk.

PS.Šobrīd sasniegts tiktu patiesi novērtēts.Kādēļ gan biju sev mežģīnēm aizsējusi acis? Patiesi! Patiesi?

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {2}

Miss Pocins

(no subject)

from: [info]pocins
date: December, 7th - 12:39 am
Link

Tā viš` i, mīli,kas ir vis tālākais, arī es mīlu to,kas nav un ko nevar iegūt, bet ir jādzīvo šodien :)
Toreiz, ļoti sen,kad vēl dzīvoji tā kārtīgi Tukumā, mēs gājām staigāties un runājam par to,kā būtu ja būtu un ja varētu mīlēt tā reāli to,ko girbam un ja viņi mīlētu mūs - tad būtu jauki.
Bet gan jau būs oeky ;) (sun)

Reply

(no subject)

from: [info]in_margo
date: December, 7th - 03:15 pm
Link

"Mīlu to, ko vairs nevaru iegūt. Jo tālāk no manis, jo kārdinošāk."

Kaut man butu kaleidoskopa acis. Tad visa dzve kistu krsainu lausku pilna. Tagad tā vāri iekrāsojas cilvēku ēnu pelēkumā, kuri kaut kur blakus, taču ne redzēt, ne sajust, ne pieskarties.

Tikai tā - ar pirkstu galiem drīkst.

Reply