Svētdienas Sarunas

Imogen Heap - Hide and Seek

I hide, you seek. Will you find me?

-Nav tādas A.... Ir tikai maskas. Daudz masku. Daudz mazu etīžu.
-Saliec etīdes VIENĀ izrādē.
-Būs sūdīga izrāde.
-Practice makes it perfect.
-Varbūt tas viss, kas man šķita īsts, patiesībā ir butaforija? Nodilis rekvizīts?
-Nu dažas butaforijas ir izmantojamas arī sadzīvē.

Labāk paklusēšu. Sev pastāstīšu. Sev atbildēšu. Ar sevi pastrīdēšos. Sevi nesapratīšu.

Meklēju cilvēku ar pukstošu sirdi, ar kuru lietus laikā lēkāt pa peļķēm, lasīt kastaņus un ēst pīlādžogas, smieties saulei sejā un vārtīties lapās, nogaršot lāstekas un uzcelt sniega vīru, uz kura pleca paraudāt un apķert tāpat, neparko, ar kuru saprasties bez vārdiem, kuram piedāvāt glāzi ūdens vai aveņu tēju, ar kuru svinēt jauno gadu mežā, trenkāt saules zaķus, ar kuru smieties tramvajā un braukt uz Maiami, baudīt dīvaino mākslu un pie omītes cept pīrāgus, lasīt margrietiņas. Tādu, kurš nebaidās no ātruma, tādu ar kuru jūnija naktī staigāt iekš miglas un barot pīles, uz kuru paskatīties un pasmaidīt, kuram ticēt un dāvināt zīmuļus, ar kuru dziedāt dziesmas, kuram piezvanīt kaut trijos naktī, lai pateiktu čau, ar kuru pētīt avīžu sludinājumus, mulsināt vecus onkuļus un citus, jo viņi nesaprastu, kā var saprasties bez vārdiem. Kuru mīlēt bez aizspriedumiem un stāvēt zem caura lietussarga, un kuram uzrakstīt vēstuli, tādu, kurš aprīļa vidū man piedāvātu nosvinēt Ziemassvētkus, draugs, kurš ar mani strīdētos par siera cenām, tādu, kuram patīk vecas un melnbaltas bildes, tādu, kurš nebaidītos raudāt un tādu, kurš vienkārši būtu...

Joprojām esmu uz vakardienas emociju viļņa.

JRT "Jāņonkuls" (Čehovs."Tēvocis Vaņa".)

Pirmoreiz jutos īpaši veca. Visapkārt sēdēja "ne mana vecuma" cilvēki, kuri šķiet spēja līdz beigām palikt ar smaidu uz lūpām. Man tur nebija, par ko pasmaidīt. Pārāk personiski. Pārāk saprotami. Pārāk dzīvi.

...

Visskumjākais. Es nespēju stāvēt malā. Iesaistos.

...

Par brīnumu integrēšana spēja novērst manas domas. Viens piemērs minūtē. Tomēr rokas nepārstāj trīcēt.

"Astoņi gumijnieki vienā kājā"
Mīļākā rindiņa no pēdējā TS paraugdemonstrējuma "Mākslinieku vakarā". Pie šādiem laikapstākļiem tas pat būtu noderīgi.

Šorīt, kā jau katru svētdienas rītu, dejoju. Lai gan visas maliņas šķita savilktākas par savilktām no gulēšanas ne savā gultā, beigu beigās tās atraisījās un mans ķermenis ieguva tauriņa lidojuma vieglumu. Jā! Es šorīt nedaudz lidoju! Dvēseliski, sajūtās. Viegli piezemējos. Sen nebiju tik veikli piezemējusies. Patīkami!

Neliels report par "gulēšanu ne savā gultā" (19.03)
Ātri pagatavotas vakariņas ar Minkāna palīdzību. Forši.
Hokejs. Nav forši, jo zaudējām.
Pirtiņa. Uno. Pirtiņa. Uno. Pirtiņa. Pēršanās. Super forši!
Nakts. Ķipa guļam. (bez komentāriem)
Agrās brokastis. Dīvaina aknu pastēte. Nebija forša. Bet brokastis jautras.
Tālāk beidzot seko miegs. Forši!
Rīts.
-Nu, Slīz, braucam?
-Ai... Šito ķip nokavējām. Brauksim vēlāk.
-Ar nākošo? Tu vispār zini cikos nākošais?
-Nav ne jausmas! Guļam!
Īstais rīts. Minkāna logs un jumts ir foršs! Draw out.
Mājupceļš. Saplīsuši gumijnieki. Kola ar termiņa beigām pēc divām nedēļām no ledusskapja, kas nav ieslēgts.
Rīts jau atkal Dižpilsētā. Pastaiga. Sarunas. Maizītes. Sirdsforši!

PS.Paldies māju devējam. Un piedod, ka atkal nenomazgāju traukus!

-Ha! Trīs!
-Pag, pag! Šitā mana! Četri!
...
-Izlaid savu lauķi!
-Kāp ārā lauķi! *skats blakus* Nu!? Kā iet? Kāpsi aptakaļ? Nu kāp!
(giggle) (rofl)
...
-Ha! Man 49!
-51!



Kājās gumijnieki, prātā lauķis un aidā pa Rīgas ielu peļķēm!
Pavasaris nāk!
Ko?
Pavasaris nāk!
Ko?
Kaķi drāžās!
Ā! Pavasaris nāk!



Maza bērna prāts sen nebija bijis tik uzmācīgs!
It`s a Kung-fu figther! Ting, ting, ting!
And I saw your face! I`m beliver! And I`m in love! Uuuu!

Izejot uz ielas tā silda manas ausis. Smieklīgi, taču tik patīkami!

Uz pieres liels E. Jo es šodien pati liela E.
Jo tā ir vieglāk.

Un atkal, un atkal, un atkal, un atkal...
Man šoreiz nav ''piemeties ēzelīts''. Mājās pārnācis Tukšums, lai izbrīvētu vietu.
Sāksim no sākuma?
Bet man patika jau esošais!
Nemelo.

...

Ai. Ko es te cenšos bīdīt gudri literārus tekstus. Nu nav man tāda talanta un varbūt arī nevajag. Neko nevajag. Tikai sākuma vajag. Ieelpu pirms kārtējā pārgājiena (neteikšu maratona, jo vairs netaisos steigties). Ekspotīcijas. Jā! Ekspotīcija ir īstais vārds. Sevis meklēšanas ekspotīcija. Pat atradu sākumu-vakardiena, ar beigu datumu tā grūtāk-nevienam nezināmas. Varbūt nebeidzams. Neatrisināms. Ekspotīcja bez dead line. Tas ir pluss. Mīnuss-neliek sasparoties somu sakrāmēšanai, lai dotos ceļā. Bet patiesībā, soma man nemaz nav vajadzīga, tur var ielikt tikai veco. Iešu kāda esmu. Krāšu visu no jauna. Ko es te muļķoju sevi? Soma būs, tikai pustukša. Izšķirota.

...

''Let me be myself, so I could shine with my own light.''

Tā ir vieglāk.

Vēl nebiju sev vienā rītā tik daudz ko nosolījusies.
Tagad uz kādu laiku mana dzīve būs miermīlīgākā, pilna kolas tostiem.

Centīšos vairāk būt bezrūpīga, nekādu problēmu meitene. Kāds man mīļš draugs teica, ka man piestāvot vajadzētu tā uzvesties biežāk. Tad, lai man izdodas!

Pavisam vienkārša atklāsme, kas patiesībā ir vecā kā pati pasaule. Smieklīgi, pati to esmu daudzreiz citiem teikusi, bet pati līdz galam tā pa īstam neapzinājusies. Sāpīgi man, par vēlu aptvēru. Būtu mazāk palaidusi, mazāk izturējusies pavirši, vairāk redzējusi, vairāk klausījusies, vairāk, mazāk...

Mīlu to, ko vairs nevaru iegūt. Jo tālāk no manis, jo kārdinošāk.

PS.Šobrīd sasniegts tiktu patiesi novērtēts.Kādēļ gan biju sev mežģīnēm aizsējusi acis? Patiesi! Patiesi?

...Bet ko darīt ar pārējo? Izmest? Aizmirst? Atstāt likteņa varā? Nolikt savas emocijas vējam pa rokai, lai aiznes uz neatgriešanos?
Izodomāju! Uzdāvināt otram, tam, kam pietrūka. Muļķīgi. Viņam jau nepietrūka emociju, atmiņu, sāpju un cerību. Viņam nepietika uzvaras sajūtas, rūgtas varas garša mutē, kas reizē bija arī salda, kuņģa pilieni cukura karotē.

Dīvaini, ka daļa no manas komunikācijas ar sirdstuvajiem notiek neverbāli, tīmeklī. Šķiet, ka it kā uz viņu visu dzīvēm paskatos no malas, bet patiesībā jau es tur arī esmu. Esmu, vai ne?

Kad neizdodas tiešās, notiek netiešās sarunas. Šī arī ir netiešā saruna, tā pat kā visas citas. Kad beidzot sāksim runāt tieši?

(choose the right answer)

a)white snow.
b)love.
c)peace.
d)other(make an example).

Domās skan Ziemassvētku dziesma (All I want for Cristmas).

Vakars un mans bezmiegs, kas gan jaucās ar miegu, tik veltīts ''Bezmiegam''. Es to ieguvu un uzvarēju. Diemžēl joprojām man ir ''piemeties ēzelītis'' ,kas man šodien paklausīgi seko, nemaz nevēlēdamies ''piemesties'' citur. Skābais kartupelis arī nedod mieru. Tomēr ar prieku paziņoju. Smaids sejā šodien attausa, uz īsu mirkli. Aptuveni četrdesmit minūtes prieka un iekšēja siltuma.

Skābs kartupelis.

...Par daudz emociju, atmiņu, sāpju un cerību. Vienīgi sapņi nebija par daudz, jo tie vēl nebija paspējuši piepildīties, pievilt. Sapņi joprojām ir palikuši šķīsti,balti... Gaiši! Kā nevainīga bērna smaids saulainā vasaras dienā.