Svētdienas Sarunas

Es nebūšu pret.

Esmu PAR!
Es esmu par balto un gaišo!

Es gribētu kļūt par sevi.

(c) Rihards

Iedzersim kaut ko stiprāku par tēju!
Uz kafijas tasi lietainā svētdienas vakarā nāksi?

Lielpilsētas centra ceturtā stāva dzīvoklī uz zemes palodzes raudzīdamies, kā aukstais lietu sistas pret logu, it kā vēledamies ielauzties siltumā, rokas sildot pie lielas, smaržīgas kafijas krūzes, klusumā sēdēja divi cilvēki. Pasaules iedzīvotāki. Viņu izskats, vecāku dotais vārds, ticība vai nodzīvotais laiks bija tik mazsvarīgs, ka to pat nav vērts pieminēt. Šajā brīdī izcēlās viņu domas. Tās skaļi šaudījās prāta neizdibināmajos labirintos. Visa pilsēta gūlās pie kājām. Tomēr atbildes sajūtas bija atšķirīgas. Pa kreisi sēdētājam šķita, ka kļūst arvien vientuļāks, it kā lifts būtu to nogādājis tumšā pagrabā, turpretī otrs savās domās pakāpās vēl pāris stāvus augstā, jau stāvēdams uz slaidākā skursteņa malas. Bet viņam ar to nepietika, kamēr pa kreisi sēdētājam bija par daudz.

''Esi man tā, Lai es jūtu, Cik ļoti To vajag Tev
Tā, Lai es tieku, Kur labi Paliek Jo ilgāk, Jo labāk
Tā, Ka uznāk Un pāriet Tik ātri Un lēni Bez gala
Tā, lai lidot Ir vieglāk, Kā elpot Un dzīvot
Vienkārši Tā''

Arī no atmiņu koferiem šad tad jāizmet nolietojušās kleitas un saplēstas apakšbikses!

Nakts ir laiks, kad tīģeri aktivējas. Turpmāk darāmo lietu sarakst ir vēl garš. Šī nakts būs ''veļas mazgāsanas'' nakts.

Zvēri tikai starp zvēriem jūtas zvērīgi labi!

Šonakt būšu viena savās mājās un ar sevi. Veikšu sajūtu pārbaudi.

Kā netipisks jaunietis pavadīšu piektdienas vakaru-mācoties, rakstot, tīrot. Bet tam man vēl visa nakts priekšā.

Izgulētas zaudētās miega stundas tika izgulētas pa dienu. Šonakt zaudētās-rīt no rīta.

Zinājāt, ka, pēc nedēļas ilga klusuma divu cilvēku starpā, pietiek ar vienu zvanu, stundas ilgu sarunu, un smaids atkal atplaukst sejā. Iekšēji iemirdzas kvēlspuldze(tā vecā, ne ekonomiskā, jo manas sajūtas nevēlas ekomomēt un gaidīt, kamēr spuldzīte uzsilts)!

Nekad nebiju domājusi, ka nonākšu to starpā, kas par sevi var teikt-kāds no mavējiem devies laimi meklēt ārpus dzimtās zemes robežām. Skumji. No sirds skumji.

Tā nu arī pēdējās ģimenes pusdienas,kas netīši iekrita arī zīmīgā datumā, noritēja klusi un mierīgi.

Es esmu par sajūtām! Bet vai šādām? Vai tādas tiešām ir nepieciešamas?

*need your warmth*

Tikko atradu nišu, kur māku tā viegli.


Viegli apsolīt un tik pat viegli neizpildīt.

Emocijas kā jūras vilņi vētrā.

Es rakstot pārāk smagnēji. Noteikti taisnība. Trūkst domu viegluma, spalvas lidojuma, brīvības. Dzīves gaisīguma kā mammas taisītajā dzērveņu uzpūtenī.

Par šodienas notikumiem un lietām-a man pelikāns, man daudz zivju! Un vispār piekopšu šādu attieksmi arī nākotnē. Kādu laiku...

Kā pelikānam aizlidot ar pilnu knābi zivju!

Piektdienas pēcpusdiena.
Iebraukšana vecajās mājās. Īsa pastaiga, kura sen jau bija nepieciešama, lai izlocītu morālās kājas. Mierīgs vakars. Ar prātu plošu nobeigumu.
Sestdiena.
Agrs brauciens uz Rīgu. Ikdienišķā steiga. Pēcpusdienā M.Ķimeles izklaides. Svētīga lieta. Ciemošanās.
Svētdiena.
Atgriešanās realitātē pie uzdotajem darbiem, kas nekādi nevēlas izpildīties paši.

Fui! Cik pliekani uzrakstīju.
Patiesībā uz nedēļas nogali biju emocijju atrakciju parkā. Iztērēju lielu daļu savu nervu. Prieka īsti nekāda. Tikai pāris iegūtas mācības.
Cilvēks nesaprot un laikam arī nekad nesapratīs.
Iznesu savu piedrazoto morālo miskasti.
Cilvēkus nevajag dalīt draugos un nedraugos.

Paziņojums:
Māte Terēze un nezināmu laiku pārtrauc savu darbību. Tā vietā Jums tiek piedāvāta A.-draugs versija. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.

Cik gan cilvēki paliek neciešami jūtot, ka blakus esošie ir centīgāki un dažās lietās labāki. Tad var dzirdēt tik milzīgu nosodījuma gūzmu, ka ar to pietiktu vesalai valstij. Pārmetumi skan par visu iespējamo. Pat skatien kļūst nepareizs.

Uz manas sirsniņas blakus mazajai, čīkstošajai A. sēž arī maza patriote A.

Pirmo reizi noliku svecītes Krastmalā kopā ar simtiem citu.

Lai domas piepildās!

Pāreju uz saviem iekšējiem apartamentiem.

Mainu savu atbildi-vēlos parunāt nopietni.

Draudzība ir beznoteikumu barteris.

Mūsu p(l)atība ir piektais kambaris.

Sirds. Sirdsapziņa, sirdēsti, sirdsbalss.
Tā var būt modra vai arī snaust. Notikumi, kas to pamodina atkarīgi no miega zāļu devas, kāda tai iebarota.

Tiesa ir skarba instance jau pēc definīcijas.
Kas vienam šķiet labs un pieņemams, otram ir slikts un neizprotams. Bet kur gan teikts, ka savā dziļākajā būtībā kāds no šiem skatu punktiem ir nepareizs?

Svešas tiesas spriedumu ir iespējams vieglāk aizmirst un kā krupi norīt, neiedziļinoties, bet, kad nonāc savu brāļu un māsu priekšā, viss norisinās citā jūtu plaknē. Ir jāsaka patiesība un pat norādījumi uz kāda cita vainu nepierāda paša nevainīgumu, tikai izvirza priekšplānā jautājumu-kādēļ tik dedzīgi mēģinājumi sevi attaisnot, kādēļ šī cenšanās lritienu padarīt mīkstāku? Cik skumji, sāpīgi un reizē ironiski-tu nododpats sevi.

Tas ir sākums sevis tiesāšanai. Sirdsapziņas priekšā nevienu neapmānīsi, izņemot pats sevi. Te vairs nav iespējams izbēgt no iekšējām sāpēm, no sirdsbalss, kas plosās iekšienē, ēdot dvēseli pa gabaliņam vien. Sirdsapziņa dzīvo neatkarīgi no mums un ir daudz šķīstāka nekā tās ķermenis.

Sirdsēstiem ir jāļauj sagrauzt, uzliesmot un pārvērst dvēseles tumšo pusi pelnos, lai tā kā fēniks atdzimtu no jauna-balta.

Es neslēpjos. Es izlieku šeit savu sirdi apskatei. Vari ņemt to un skaldīt, tikai atdod man atpakaļ visu gabaliņus. Nepaturi sev daļu no manis kā suvenīru.