Sapnī es biju citā pasaulē, kas bija kāda paralēlā dimensija. Nezinu gan, kas tajā bija īpaši atšķirīgs, bet sapnī tas vienkārši bija skaidrs, kā jau sapņos - tu esi kaut kur citur. Un šajā paralēlajā realitātē bija bārs. Pie galdiņa sēdēja bariņš jaunu meiteņu. Un visām bija baismi sažuvušas, nokārušās deviņdesmitgadīgu sieviešu krūtis; viņas pat īpaši necentās tās slēpt, visiem rādot apģērba izgiezumus. Viņām esot sanāksme, kā uzzināju, sapnī apsēdies blakus.
Saprast nevar neko, ko tā zemapziņa man rāda. Kaut kādu zūdību, neizbēgamību?

Bet šonakt biju kaut kur ārzemēs pazudis apmaiņas students, kurš meklēja patvērumu pie kaut kāda stereotipiska proletariāta pāra - vīrs, kas visu dienu sēž pie TV nospeķotā maikā un sieva, kas nēsā ļoti neglītus halātus. Viņi pret mani izturējās ar nepārtrauktām aizdomām. Vienā brīdī iegāju vīra istabā, kur bija veci lentu magnetofoni un viens ieraksts tādā kā skaņuplatē, kurai bija nepareiza forma, saplacināta, ovāla un ieraksta celiņi gāja tādos rakstos kā labības apļi. Pēc tam izgāju ārā un no pretējās mājas loga skanēja diezgan pašķībi nospēlēts elektriskās ģitāras vingrinājums, pēc tam logā parādījās japāņu meitene ar ļoti gariem, melniem matiem. Es saucu pāri ielai, vai tā viņa bija, kas tikko spēlēja. Viņa pasmaidīja un nozuda atpakaļ aiz aizkariem. Viņas vietā parādījās laikam jau viņas brālis ar blondu, pārbalinātu ezīšfrizūru uz galvas. Sapratu, ka spēlējis laikam ir viņš.
Vēl atkārtojās daži sapņiem parasti raksturīgie elementi - pastaiga pa krāmu tirgu, kas patiesībā bija manas bērnības atmiņu tirgus pārveidojums un tāpat arī proletariātpāra dzīvoklis bija mana otrā dzīves mītne kādreiz, tikai nedaudz citāda un atradās, šķiet, Parīzē, kā atcerējos pēc sapnī redzētās ielas. Tas nekas, ka, protams, aiz stūra no tās ielas bija bērnības pilsēta. Parastie ģeogrāfiskie un laika saplūdumi. Mūsu atmiņas laikam veido vienu lielu ķīseli, kurā gribas nepārtraukti peldēties, jo tas taču ir tik salds. Saldskābs.