ne me quitte pas,

Eiropā un konkrēti Latvijā pastāv ne tikai ekonomiskās, bet arī tonna sociālo problēmu, kaut arī viena cilvēku daļa otru gluži uz sārta nededzina. Latvieši ir kūtri un īd pie sevis, kamēr šķietamais ienaidnieks nepienāk par tuvu. Un tie ir cilvēki, ar kuriem ikdienā kopā strādājam, tie, kuriem dodam vietu tramvajā, pat tie, kuriem pirms gulētiešanas uz vaiga uzspiežam buču. Jautājums ir - ko darīt? Stereotipi nerodas bez pamata, bet vai tiešām reliģiskā pārliecība vai ādas krāsa ir pirmais, ko mēs pamanām cilvēkos?

Nelaimīgi ir tie, kas neiegūst, nelaimīgi arī tie, kas nezaudē. Nē, pat nelaimīgi viņi īsti nespēj būt. Ko tur daudz, ES nespēju būt [ne]laimīga. Par sevi vien runāju, citā ielīst nevaru.
Ir tikai tāda pelēcība. Nepadarīti darbi priekšā, padarītie tikai aiz muguras. Plaukts ir netīrs, varētu noslaucīt putekļus. Varētu arī neslaucīt, tāpat jau neko nedos. Būs taču jāslauka atkal.
Pēkšņi sagribējās paņemt fotogrāfiju ar putniem un pārtaisīt melnbaltu, uzlikt kā ekrānattēlu. Vai tās ir vārnas? Melni putni, vārdu sakot. Vai izskatās mākslinieciski?
Pēkšņi gribas cilvēkiem jautāt: "Vai tu esi laimīgs?", "Vai esi bijis iemīlējies?", "Vai tu kādu ienīsti?", "Vai esi gulējis uz nāves gultas?". Gribas klausīties emocionālās atbildēs un atmest atpakaļ: "Es gan ne. Man viss tāds pelēks."