ne me quitte pas,

Laikam man vairs nebūs saprast, kā tas ir - atslābināties, nedomāt par to, kas būtu jādara, sadalīt laiku starp darbu un atpūtu, sevi un citiem. Bet kaut ko darīt jau arī slinkums. Apburtais loks.

Faringo spray, kliņģerīšu tēja, C vitamīns, parastās tējas, Sustamed, medus, Rinogēls, Bekonāze, Humers, Zvaigznīte, termofors, Evija, siltas zeķes... Trūkst tikai rezultāta. Atliek tikai domāt, ka organisms negrib atveseļoties. Un organismu taču pārvaldu es pati.
Mēgināju šovakar atslēgties, nodomāju -, ja reiz strādāt negribu, jāatpūšas tā šiki - ar tēju, sveci, Narvesen sunīti padusē, silti ietinoties segā un skatoties seriālu -, nu, tad tā arī turpināšu, centīšos sekot tam, ko saka ķermenis. Gaidu tikai, kad viņam apniks nekā nedaīšana un sēdēšana pie datora, jo arī briļļu lēcu biezumam un iekavētiem darbiem ir savas robežas.
Bet vēl pa vidu tomēr jaucās sapņi - nenoteiktas, pēkšņas iedomas, kas man ilgi bija svešas un ko es visticamāk arī apklusināšu tāpat kā visas savas ieceres, jo grūtības rada pat iziešana no mājas un iepazīšanas kaut ar vienu jaunu cilvēku ir notikums. Bet vajag cerēt, kamēr ir uz ko. Piešķir krāsu dzīvei un laikam arī manas dienasgrāmatas vizuālajam noformējumam.