ne me quitte pas,

Jauns blogs, jauna dzīve. Kaut kā tā. Šogad nekas nav rakstīts ne internetā, ne ar roku, izņemot literatūras esejas un 140 rakstzīmes garus tekstiņus paši-zināt-kur.
Pagaidām priecājos šo gadu... Vai varbūt par sevi? Lai arī vakaru aizvien bieži pavadu pie ekrāna, tomēr esmu spērusi drosmīgu soli jau pagājušā gada beigās un arī šogad pa reizei pārsteidzu pati sevi. Tagad jau arī citus. Patīkami! Iet uz priekšu arī fiziski ir veselīgāk, nekā stāvēt uz vietas.
Sāku pārdomāt rakstura īpašību - iedomība. Varbūt man tās nenāktu par skādi, varbūt Rainim taisnība, ka cilvēkam tikai jāpprot izkopt sava iedomība un savtība un jāpadara tā cildena? Ziniet ko, varbūt arī. Varbūt varu noignorēt Sokratu, kurš no septiņiem gudrajiem aizņēmies padomu - "Izproti pats sevi!" un piezīmējis, ka tas attiecas uz dvēseli, ne ķermeni un mantu. Sengrieķi taču arī teikšui, ka veselā miesā vesels gars. Un tad jau glīti apģērbtā, sakoptā miesā arī ir lielāka iespēja izārstēt garu.

Prieks, ka varu paņemt klavierskaņdarbus, ko spēlēju pirms pāris gadiem, un nolasīt no lapas. Jūtu, ka arī specialitātē, ja nepalaidīšos un apstākļi nesašķobīsies, progress neizpaliks. Bet ir šis tas, ko man vajadzētu aizņemties no sava vecā es - atceros, cik svarīga man tolaik bija katra uzstāšanās ne tikai rezultāta, bet arī procesa ziņā; bija tik ļoti svarīgi, lai klausītāji saprastu to, ko vēlos pateikt.

Atzīšos - man beidzot bija īsta Valentīndiena! Nu, labi, tas gluži nebija, sēžot kinoteātrī, skatoties amerikāņu romantisko komēdiju blakus princim baltā Lexus, mūsu rokām sastopoties popkorna turzā, bet atradu daļiņu savas otrās pusītes sevī! Un labās atsauksmes no malas arī nebeidzas. 14. februāris rullē!