Tā dziedāja Undīne

Ai, šodien ir tik skaista diena! Sniegs sniga lēni, lielām pārslām, bet tagad gan ir pārstājis, kas ir labi, jo citādi prom tikt būtu grūti - esmu pie Lindas laukos Vecumniekos, pie Bauskas, un šodien man būs jāatstāj šīs omulīgās mājas. Te ir dikti jauki - skaista apkārtne, burvīga, jauna koka māja, visas ērtības, jauka sabiedrība, trīs suņi un pārpārēm ēdiena (svari mani jau mājās gaida, brr). Šajās dienās esmu pārāk daudz ēdusi, lasījusi skaļi, runājusi, smējusies un nedarījusi neko jēdzīgu, bet tās tomēr ir brīvdienas un jādara kaut kas, lai tās varētu atcerēties... lai gan labi zinu, ka tā ir vairāk laba atruna, un mani Tukumā gaida manas klavieres. Bet vēl ir vecais gads, un vēl ir 6 dienas līdz II semestrim. II semestris! Nēēē!
Bet "Tur, aiz mākoņiem, ir saule, tur, aiz mākoņiem, ir rīts, tur, aiz mākoņiem, ir labi, lūdzu, paņem mani līdz!.." vēsta Star FM, un liekā ķiršu želeja manā vēderā dejo līdzi mūzikai. Šim ierakstam nebija jēgas, bet pēc piecām stundām jau es būšu mājās, un šīs ir vienas varenas atskaņas.

Mājās esmu. Uzzināju, ka arī mani mājinieki nebija snauduši - pie brāļa atbraucis draugs Jānis, ar kuru viņi kopā esot dikti muzicējuši, un brālis vienas dienas laikā cilvēkam, kas no mūzikas teorijas neko nezina, centās paskaidrot triju gadu solfedžo tēmu. Tas noteikti bija dikten aizraujoši. Bet bez tā vēl brālis ir pratis uztaisīt pažaru - atstāt bez uzraudzības adventes vainagu, tādējādi nosvilinot gan to, gan galdautu un uz galda atstājot skaistas deguma pēdiņas. Bet vēlme dedzināt viņam nepagāja arī šodien - viņš sāka kūpināt nežēlīgi stipru vīraku, no kura vēl sliktāk palika mammai, kas jau tā visu dienu ar pelēku ģīmi sēž gultā. Jā, labāk būs iet pie viņas pasēdēt, nevis te apvainot nabaga brāli, kam laikam sākušās pusaudža dīvainības. Oi, un vēl Laimai plaušu karsonis, tikko uzzināju... nava labi! *sparīgi krata galvu*