Tā dziedāja Undīne

Ilona aizvien ir dušā, tāpēc Undīne izlēma apstāstīt arī par tālākajiem notikumiem. Kā noprotat, savu izvēli es izdarīju un to arī nenožēloju.
Kad izkāpu no vilciena, lija, un man, protams, nebija lietussarga, taču es piekāsu 2. tramvaju, ietaupīju naudu un pat nonācu skolā laikā, ali arī nesteidzos un negāju pa īsāko ceļu.
Mēģinājums nebija nekāds priecīgais, teiksim tā, jo mēs ar pavadījumu dziedājām misas, arī tās daļas, kuras nekad nebiju dziedājusi. Aira, protams, vārījās dusmās, bet kā gan citādi. Vismaz skola vairs tik traki nesmirdēja.
Pusdienlaikā atkal gājām uz Olimpiju, jo zinājām, ka Gaida mūs atkal negaidīs. Tā kā no skolas izgājām tad, kad bija pagājušas jau 20 minūtes no pusdienlaika, zinājām, ka atpakaļ nebūsim laikā, un tā arī bija, taču šoreiz Aira diemžēl nekavēja. Tā kā jau sākot no rīta man sāpēja galva un pēc pusdienām vēl tam klāt palika slikti, es biju vēl draņķīgāks kora robots nekā no rīta. Bet vienalga beigās Aira mūs iepriecināja, pasakot, ka rīt, tas ir, šodien, mēģinājumu nebūs. Tāpēc arī pašlaik laimīga sēžu te.
Pēc mēģinājum aizgāju ar Laimu un Līgu Lebedu līdz tikšanās vietai ar Eviju. Pa ceļam vēl satikām Andu Z. un Māru B., kur vēl mums pievienojās un pastāstīja visādus foršus stāstus par viņas stopošanas piedzīvojumiem Itālijā. Tad es devos prom, atvadīdamās no tām abām, kas devās pie Laimas, no Māras, kas devās uz centru, un no Evijas, kas devās mācīt sīcim gammas.
Es toties devos uz savām kojām, kur savācos un tad čāpoju pie Ilonas. Mums bija "Dziedi ar zvaigzni" TV vakars ar spagetti, čipsiem un pašām ar sevi. Daži priekšnesumi bija tik mīlīgi, protams, it īpaši Evita ar Jāni, par kuriem mēs arī nobalsojām. Dont kīp jōr distenc...
Piecēlāmies 12os, es mēģināju ieķēpāt Ilonai krāsu matos, un tagad sēžu tepat, Ilona ar kaķeni arī jau šeit, dzied līdzi Reginai. Nu, ne jau kaķis, bet Ilona.
Atā!

(No blociņa.)

Kopš mana iepriekšējā ieraksta, ziniet, ir notikušas vēl šādas tādas lietas. Protams, tagad es gari un plaši muldēšu par tām.
Iztaisnojušas un vēl visādi sačakarējušas nabaga matus un savilkušas mugurā visu, kas velkams, mēs devāmies uz skolu, kur notika gan galēji labas, gan traģiskas lietas.
Pirmkārt, skola atkal smirdēja, jo domeniekiem noteikti jāčakarējas ap vienām kāpnēm piecas dienas, lai nosmacētu visus iespējamos nākotnes konkurentus-mūziķus un aplaimotu toksikomānus... piemēram, Ilonu (arī Undīnes attieksme šajā jautājumā, manuprāt, ir labi jūtama). Pēc tam, iegājušas skolā, ieraudzījām pirmo cilvēku - nevienu citu kā slaveno un neatkārtojamo skolotāju Kurmi. Ilona, protams, bija priecīga ar viņu aprunāties, bet arī Undīnei tika sava daļa, jo mistiskā kārtā viņa šo slaveno stāvu redzēja pirmo reizi savā mūžā. Pēc tam Undīne, tas ir, es piegāju pie ziņojumu dēļa, kur ieraudzīju šausmu vēsti - visai manai klasei solfedžo ir pie Lienes Vanagas. Kā teica Ilona, tā taču ir smiešanās (es gan nesmejos un labprātāk teiktu - vardarbība) ne tikai par mums, bet arī pret pašu priekšmetu kā tādu! Un tas nozīmē ne tikai to, ko tas nozīmē, bet arī to, ka Jonānes vairs nav! Tas ir, Jonānes vairs nav Domenē. Nē, nu, es saprotu, viņas veselība to vairs neizturētu, bet nu - kāpēc tieši mēs? Porke, porke?! Jāievieto kaut kur sludinājums: "Rīgas Doma(-es) kora skola izmisīgi meklē prasmīgu solfedžo skolotāju. Atalgojums, ja godīgi, ir salīdzinoši draņķīgs, bet ienākušās ziņas, ka kāda 9. klases skolniece plāno nežēlīgi uzbrukt kādai tagadējam pedagogam. Pašlaik zināms tas, ka viņas plānos ir klavieru uzmešana Pedagogam un vēl iepriekšēja mokoša "fizkultūras" nodarbība. Tas nozīmē, ka no šī gada būs par vienu neciešamu kolēģi mazāk (bonuss, bonuss!) Prieks, kur tu rodies! Ak jā, laikam būtu vērts pieminēt, ka šī pedagoga trūkumu atspēkos lieliski audzēkņi, kas izmainīs jūsu dzīvi līdz nepazīšanai! Protams, ja vien Jūs paliksiet dzīvs. Vārdu sakot, ja Jūs neinteresē nauda, bet gan solfedžo mācīšana bērniņiem un asu izjūtu gūšana un ja jūs pārzināt nošu pakāpju un visu pārējo štruntu lietas kā savus, cik nu Jums viņi tur ir, pirkstus, tad RDKS ir īstā vieta Jums!
~ RDKS saime un direktors Nezināmais."
Nu ja, un tālāk mēs devāmies iztukšot Ilonas skapīti. Es domāju, ka tam arī ir divpusējs raksturs - nostaļģija parasti ir tāda skumji priecīga padarīšana.
Ar maisu devāmies uz manu foršo istabu, kur mums bija nelielas ekstrēmās pārvērtības Tamāras vadībā un kapitāla fotosesija. Pēc tam pierijāmies Olimpijā, un tad mums bija vēl kapitālāka fotosesija pie kanāla. Jums gan nav jausmas, kādus upurus prasīja skaistums, bet tas tiešām bija to vērts. Ja vien digitālais nebūtu izlādējies, es droši vien aizvien vēl siekalotos ap bildēm.
Pēc tam aizdevāmies pie Ilonas, kur aši sabāzām bildes datorā un kur es atstāju digitālā maciņu. Tad aizčāpinānojām līdz 2. tramvaja pieturai, kur atkal drusku skumīgi atvadījāmies. Akk, un kā būs tad, kad viņa brauks uz Austriju?! Aii, nevajag. Tieši pašlaik skan mans priecīgi skumjais MUsorgskis, pareizāk sakot, viņa skaņdarbs klavierēm "Asara", kurš man kaut kā bez vārdiem saka, ka būs labi. Un tas, ka esmu Asaros, nozīmē tikai to, ka nākamreiz (un patiesībā pirmoreiz), kad makšķerēšu, man labi ķersies asari... Protams, ja vien sapratīšu, kurš makšķerkāta gals jābāž ūdenī. Nu re, un nu jau Vaivari klāt un aicina izkāpt un pārbaudīt, vai tomēr Ilona tomēr nav ar to savu pinceti izraustījusi arī kādu gabaliņu manas gaļas. šo sauc par mākslu jauku ierakstu nobeigt uz kanibāliskas nots. *Maniakāli smiekliņi*