Tā dziedāja Undīne

Šodien aiz loga tāds pavisam pelēks. Kad ar mammu aizgājām uz pilsētu, sāka spīdēt saule, taču tad atkal samācās (protams, pēc tam, kad viņa bija uzprasījusies, pasakot, ka mums lietus šodien nespīd). Tagad tāds mierīgs, lai arī ik pa mirklim uzpūš pamatīgs vējš un tad izvelk aizkarus ārā, tā ka tie plīvo kā karogs. Un vēl aizvien kaut kur ieducinās pērkons. Varbūt tas ir miers pirms vētras?
Vispirms aizgājām uz poliklīniku, kur dabūjām zīmi man priekš nometnes. Skatos uz klasiskā ārsta rokrakstā savilktajām cilpiņām un brīnos. Pēc tam izvazājāmies vēl viskautkur pa pilsētu un nopirkām man gaiši rozā krelles, tādas romantiskas. Un vēl koši rozā legingus priekš tunikām. Brr, tagad nezinu, kur lai liek, jo nekam īsti nevar pievilkt klāt.
Tagad, protams, sēžu pie datora, ceru, ka kādam pēkšņi būs kāds iemesls ar mani papļāpāt un, protams, klausos mūziku. Šorīt arī nopirku mammai biļeti uz Džo Kokera koncertu septembrī. Laikam būs pašai jāaiziet paplinkšķināt klavieres. Uz etīdēm pat skatīties negribas, turpinu mācīties to pašu Samson. Klavieru analfabēts.
Nu re, un ārā jau sāka līt.

Lijis jau nez cik reizes, arī tagad noteikti vēl smidzina.
Izmazgāju matus, atvadījos no matu smukās smaržas. Vanna no matu krāsas beigās bija oranža.
Sāku krāmēt mantas nometnei. Plinkšķinu klavieres. Skatos TV. Kad mājās nav pārējo, man kaut kā mazāk gribas sēdēt pie datora. Tāda kā brīvības sajūta. Kad ir citi, sajūta tāda, ka daļa telpas un laika ir aizņemta.
Mamma ar Palsmammu aizbrauca uz laukiem, rīt tētis arī brauks - uz otriem laukiem, brālis jau ir tur. Palikšu mājās viena ar kaķeni, būšu kaķu tante. Bet galvenais ir atcerēties aplaistīt puķes un sakrāmēt visu nepieciešamo. Ehhh.
Ilona tikko pateica, ka kaut kādu iemeslu dēļ nevarēs tikt mani rīt aizvadīt līdz nometnieku satikšanās vietai. Nu neko, izskatās, ka ilgāk palikšu mājās, varēšu pacensties pieķerties etīdēm un aplaistīt puķes arī parīt.