| |
[May. 31st, 2017|03:19 am] |
Šis smalkjūtības teātris.
Riebjas, ka nevaru tevi spontāni apskaut, jo tev to vienkārši vairs nevajag.
Iezīmēju sevi skumjā gleznā. Nekur citur nejūtos tik iederīgs, tik ļoti es pats.
Tad uz brīdi iesnaužos, autobusa trokšņu, vēja rūkoņas pavērtā logā, tumsas ieskauts.
Pamostoties tas viss vairs neliekas tik būtiski.
(Smagums pārtrūkst.) |
|
|
