Otherside

...tomēr es uzskatu, ka postmodernisms nav hronoloģiski aprakstāms virziens, drīzāk - garīga kategorija vai vēl precīzāk - Kunstwollen, darbošanās veids. Tāpēc varētu apgalvot, ka ikkatram periodam ir savs postmodernisms, tāpat kā ikkatram periodam ir savs manierisms (es pat prātoju, vai tik "postmodernisms" nav manierisma kā metavēsturiskas kategorijas mūsdienīgāks apzīmējums). Esmu pārliecināts, ka ikvienā laikmetā pienāk kritiski brīži, kā tie, kurus Nīče apraksta Pāragrajās refleksijās, apcerēdams ļaunumu, ko nodara vēstures studijas. Pagātne mūs ierobežo, nomāc, šantažē. Un vēsturiskais avangards (arī "avangards" šeit lietots kā metavēsturiska kategorija) grib nokārtot rēķinus ar pagātni. Futūristu sauklis "Nost ar mēness gaismu!" ir raksturīgs jebkuram avangardam, tikai "mēness gaisma" jāaizstāj ar kādu citu, piemērotu vārdu. Avangards sagrauj un izķēmo pagātni: Aviņjonas meičas ir tipisks avangarda žests. Taču, sagrāvis tēlu, avangards neapstājas, tas iet tālāk un sagrauto pārvērš par neko, sasniedz abstrakciju, bezformīgo, baltu audeklu, saplosītu audeklu, sadedzinātu audeklu, arhitektūrā - curtain wall minimālisma principu, ēku kā stēlu, kā paralēlskaldni, literatūrā - stāstījuma plūduma iznīcināšanu, kolāžas Berouza garā, klusumu vai baltu lapu, mūzikā - no atonalitātes līdz troksnim un pilnīgam klusumam (šajā ziņā Keidžs ir modernists)

Taču pienāk brīdis, kad avangards (modernisms) ir izsmēlis savas iespējas, jo ir radīta metavaloda, kas runā par tā neiespējamajiem tekstiem (konceptuālā māksla). Postmodernisma atbilde modernismam ir atziņa, ka jāpārvērtē pagātne, ja jau to nevar iznīcināt, jo tās iznīcināšanas sekas ir klusums, - taču jāpārvērtē ironiski, bez naivuma. Postmodernisma pozīcija man atgādina tāda cilvēka izturēšanos, kurš iemīlējies ļoti izglītotā sievietē. Viņš zina, ka nevar viņai sacīt: "Es Tevu neprātīgi mīlu," jo viņš zina, ka viņa zina (un viņa zina, ka viņš zina), ka šādus un līdzīgus vārdus jaut rastījusi Lialā. Tomēr viņš var rast atrisinājumu. Viņš var teikt:"kā sacītu Lialā, es Tevi neprātīgi mīlu." Tādā veidā viņš būs izvairījies no mākslotas naivitātes un skaidri paziņojis, ka vairs nav iespējams runāt naivi un vienkārši, tomēr viņš sievietei būs pateicis galveno: to, ka viņu mīl, taču mīl zaudētās naivitātes laikmetā. Ja sieviete gribēs iesaistīties šajā spēlē, viņa pratīs saklausīt atzīšanos mīlestībā. Ne viens, ne otrs no sarunbiedriem nejutīsies naivs, abi būs pieņēmuši pagātnes izaicinājumu, izaicinājumu, ko mums met jau pateiktais, tas, ko nevar izdzēst. Un viņi apzināti un ar patiku spēlēs ironijas spēli... Un viņiem būs izdevies vēlreiz parunāt par mīlestību

Ironija, metavalodas spēle, izteikums kvadrātā! Tam, kurš nesaprot spēli modernisma kontekstā, vienīgā iespēja ir atteikties no spēles, turpretī postmodernisma spēlē var piedalīties, arī to visu nesaprototun visu uztverot nopietni. Tā arī ir ironikas priekšrocība (un risks). Vienmēr gadās kāds, kurš ironiskas runas uztver nopietni...
/Eko/