khe. viens mirklis var radīt laimes sajūtu vairāku dienu garumā, neskatoties uz pārējo notiekošo vai nenotiekošo..enīvei.
es it kā gaidu, bet nez kādēļ ne tā kā pirmstam. man vairs nav t
a sāpīgā gaidīšanas sajūta, bet tāda priecīga. jo es atkal noticēju solījumam. iespējams pāragri un pārāk naivi, bet tomēr. labāk taču ir ticēt nekā neticēt un labāk ir gaidīt nekā negaidīt - par to nu es esmu droša.
un joprojām manī iekšā kaut kas sagriežās, kad iedomājos par to vakaru.
damn.
man labāk patīk justies laimīgai nekā nelaimīgai. lōģiski.

party party lejasstāvā.
man ir antiparty tajā vietā, kas februāra mēnesī pa pilno izlikta veikalu plauktos.
pusdienlaika sapnis+vēl šitais viss.
ehh..kad mēs beidzot izaugsim.

es šodien pirmo reizi vispār tā apzināti gulēju pusdienlaiku.
pluss tajā ir tas, ka es redzēju sapni, ko es atceros.
mīnuss ir tas, kas tas bija par sapni.
atkal par viņu. es gāju pa ielu un viņš vienā brīdī vienkārši no aizmugures uzradās, paņēma aiz rokas, teica, ka šovakar obligāti viņš līdz manīm nokļūs un mēs ārā iziesim un parunāsimies. tad es vakarā viņu satiku, mēs parunājām un nākamais kadrs bija, kad viņš ir manās tālajās mājās un brīvi runājas ar maniem vecākiem utt. es jutos TIK labi, ka viņš bija turpat blakus. bet tad kaut kādā x veidā vienā brīdī viņš pazuda. nezinu kur. sapnis arī drīz beidzās. bet vai tas varētu nozīmēt, ka viņš vnk beidzot būs izgaisis no manīm?

ehh..es tagad nomēģinu to lielo dīvaini augli, kas ir līdzīgs greipfrūtam, bet tik liels kā bērna galva un garšo ārprātīgi labi.
iesaku.

šodien pēc ilgiem laikiem satiku Magoni. un es sen nebiju uz ielas tik ilgi atskatījusies uz kādu. joprojām neesmu droša, ka viņa ir meitene, bet kurš gan sauktu savu dēlu par Magoni? pietam viņai ir draudzene. vai arī draugs. da es nezinu, bet viņas stipri atgādina puišus jūrniekus.

un mēs ar lauru un kristīni spēlējām to dziesmu spēli. diezgan forša. tās laikā dzima frāzes:
Man patika šis ceļojums, Jo man garšo krējumolas, Wtf
un
Sirsniņa ribu vidiņā.

kūl. mīlestībiņas diena pirmo reizi mūžā man nenāk ar sajūsmu par to.

es atkal vairs nesaprotu.
vai arī es pārāk nobijos no tā, ka es aizmirsīšu.
es īsti nesaprotu, vai es viņu gribu vai nē.
jebkurā gadījumā, es šodien piereģistrējos iepazīšanās portālā oho.lv un pēc Leldes pieredzes, tur būs jautri.
es joprojām pašlaik iztēlojos brīdi, kā viņš ienāk pa manām durvīm, bet tas viss laikam vēl vairāk dzen mani dziļāk pakaļā. un tad vēl es iedomājos, kā es šito visu kādreiz lasīšu, tad, kad kaut kas beidzot būs mainījies.
dīvaini.
mēs ar Leldi šodien bēgām no maziem čigāniem. un es atkal pārēdos no riekstiem, labi, ka viņi tagad ir noslēpti. man pat negribās meklēt.

ak jēēēziņ. kāds lūdzu nevar aiziet un apsiet viņam virvi, otru galu iedot man..un..un tad es viņu ar varu atvilktu.

varbūt es tomēr nevaru mainīties. es varu tikai gribēt mainīties. pašlaik.

ak.

es vairāk uzticos savām draudzenēm nekā savai sirdij.
ko tas par mani lieciena?
***
man ir dota lielāka brīvība nekā lielākajai daļai visu man pazīstamo cilvēku, bet es to izniekoju, jo nevaru izmest no galvas domu par vienu sasodītu muļķi. es vnk nefunkcionēju, ja nevaru viņu satikt. ne garīgi, ne fiziski.
***
es noteikti papildinātu, ja varētu.
***
jau vairāk kā pusgadu visas vēlēšanās, kuras man klusībā ir bijis jāvēlas ir aprobežojušās ar vienu vārdu - vienu cilvēku. goda vārds. gan dzimšanas dienā pūšot svecītes, gan ienākot pirmo reizi savā gatavajā dzīvoklī, gan katra vakara pēdējā doma pirms gulētiešanas, gan pirmā pamostoties.
***
nu lūdzu, sakratiet mani kāds.

viss kārtībā. mēs taču esam draugi :)
tāda ir pēdējā īsziņa, ko es viņam aizsūtīju. 5dien es nodemonstrēšu, cik labs draugs es varu būt. tikai es varu iedomāties, kāda mūsu draudzība izvērstos, ja es, piemēram, 5dien nolaistu ar hercu, piemēram(viņš bija pirmais no brīvajiem, kas man nāca prātā, pietam viņš skolā TIEŠĀM labi izskatās) :)
enīvei, es vēl bišķiņ pamocīšos, ticot, ka būs kā filmās - kad es būšu tuvu nervu sabrukumam, notiks pats skaistākais. damn. es pārāk daudz par to domāju, runāju un rakstu.

ak..

sākās viss ar stundu ilgu blenšanu sienā no rīta, kad vajadzēja celties.
tad es nosalu, ejot uz skolu.
tad es abas literatūras visu laiku centos slēpt to, ka nepārstājot raudu.
tad es atkal raudāju.
tad es nesveicinājos ne ar vienu un izskatījos pēc nelaimes čupas.
tad man lauras kārlis uzdāvināja geišu, kas man lika kādu stundu neraudāt.
tad vēstures stundā man likās, ka es esmu sajukusi prātā, jo es pārmaiņus smējos un raudāju, izdomāju, ka es varētu nodzīt matus.
tajā pašā stundā es gandrīz noksritu no krēsla. jau otro reizi šajā dienā.
tad man beidzās stundas un es gāju uz braukšanu.
tad es četras reizes izkritu(tikai tas nebiaj eksāmens.
tad, kamēr haralds lēja benzīnu, es raudāju.
tad es saņēmos.
tad man beidzās braukšana un es gāju mājās, neraudot.
tad es domāju, ka reizi par visām reizēm taču jāuztaisa kaut kas normāls ēdams.
tad es pie maltās gaļas pieliku saskābušu saldo krējumu. to visu es izmetu. (jā, izmetu, nevis aiznesu kādam, kurš ir izsalcis un samierinātos ar veco krējumu).
tad es uztaisīju to visu vēlreiz tikai bez krējuma.
tad es paēdu un skatījos gossip girl. un es neraudāju, tikai ik pa laikam attinu filmu atpakaļ, jo sapratu, ka atkal blenžu vienā punktā un esmu palaidusi visu garām.
tad atnāca kriksis. es sapratu, ka es tā kaŗtīgi vairs nevaru paraudāt.
tad atbrauca kāmis un rūdis, un antils un orsijs, un tā kā antils nekāpa bagāžniekā, tad mēs to visu izdarījām te pa lejā.
tad es aizgāju uz veikalu pēc kokčikiem. jo man likās, ka varbūt tas manu dienu padarīs veiksmīgāku.
tad es nenokritu pa trepēm.
un tagad es nonstopā rakstu un man jau kādu pusstundu pat nav ienācis prātā raudāt.
laikam viss iet uz labu.
bet es tik un tā šovakar skatīšos pērlharboru un drošvien raudāšu.

es nevaru, nevaru..nu nevaru!!
vai tiešām tas prasa tik daudz? <--tas nav liktenīgais jautājums. vnk ir grūti valdīt pār izmisumu.

kur visi ir, pie velna?!

ja jūs man jautātu, kurā klasē es mācos, es taču neteiktu (iekavas vaļā. divdesmir deviņi dalīts ar divi, iekavas ciet, mīnus viens). jo to var vienkāršot līdz vienkārši 12. respektīvi, kapēc ikdienu nevar tā vienkāršot? šodien es biju meistarklasē pie aktiera, kurš pabeidzis Latvijas kultūras akadēmijas aktierus un tad izdomājis mācīties režiju Maskavā, kur sapazinies ar savu sievu, tad izšķīries un tagad nesen atgriezies atpakaļ mājās. un man radās iedvesma. visu to uzdevumu laikā es arvien vairāk sāku domāt, ka es varētu būt aktrise. tikai savādāka. pilnīgi savādāka kā vairums. pirmo reiz šī doma man ienāca prātā pēc tam, kad viņš no mums visiem izvēlējas mani, lai nodemonstrētu, cik vienkārši ir notēlot ainu, kurā mēs divi, jaunībā bijuši samīlējušies, ejot pa ielu pēc ilgiem gadiem satiekamies. un tad vienā brīdī viņš mani apķēra un pacēla gaisā un...un es atrāvu kājas no zemes un mēs griezāmies..un tad man bija tik labi. ..ka es iedomājos - kādēļ ar mani tā nevar notikt dzīvē? jo "tas taču ir tik vienkārši". mani tomēr laimīgu dara vienkāršās lietas. nevis drāma. un nevis x piedzīvojumi. man vajag nosacīto vienkāršību - siltu istabu, sveces gaismu, vīrieti lielā krēslā, kuram es no aizmugures noskūpstu kaklu un uzpūšu siltu elpu, vīrieti, kurš nav vienaldzīgs pēc manis. man vajag brīžus, kad es varu nejusties traucējoša un uzlikt galvu uz pleca, nesaspringstot uz brīdi, kad man tā atkal būs jānotur pašai. redz, tas viss būtu vienkārši tādēļ, ka to varu radīt es pati. man vajag tikai to vienu. vienīgo. un pēc šī monologa man atkal sāk šķist nepareizs man tas lēmums, kuru es realizēju pagājušo ceturtdien vakarā. jo tas atkal liek man pārāk daudz domāt par to, kas savukārt ir rakstīts paragrāfu iepriekš. un par to, kāda muļķe es biju toreiz, kad man bija iespēja to visu realizēt, bet es sevi turēju kaut kādos pasaku grožos. ja jūs man jautātu, lai iepazīstinu jūs ar sevi, es neteiktu, kur mācos, kur dejoju, kas man garšo un kas ir mana mīļākā filma. es teiktu, ka man patīk dzīvot, jo tikai tā es mācos, man patīk dejot, jo tas nodarbina prātu un ķermeni vienlaicīgi, man patīk baudīt un man patīk tas redzamais, kas manī izraisa emocijas. man patīk vislabākais. un tas nelīdzinās tam labākajam, kas rakstīts grāmatā. redziet, es visu sarežģīju. ar katru jautājumu, atbildi, iedvesmu un darbību es sarežģiju. es neprotu būt vienkārša. es neprotu definēt savu sajūtu.

tātad, mīļo lasītāj,

mēs stundu sēdējām čokos un bez mitas runājām par visu. arī par to, kapēc es saņēmos, par to,kapēc izšķīrāmies, par to, ko manā dzīvoklī dara mūsu labāko draugu pārītis :D, par..par visu.
un viņš izsteica tādu frāzi, kā(lelde tuīt ķiķinās): es daudz esmu domājis par to, kapēc tevi pametu. īsti neesmu sapratis, bet es laikam vienkārši nobijos no tiem 3 vārdiem.(3 words, 8 letters)
tad, kad gājām prom, viņš pajautāja, vai man mājās ir tēja. un, jēj, tā ir viena no lietām, kas man tiešām vienmēr ir. un tad kriksis un mārcis tika pārsteigti ar to, ka es nepārrados viena.
tad mēs spēlējām cūkas. jā, jūs varbūt nezinat, ko tas man un janekam kādreiz nozīmēja - kāršu spēle. viņš vienmēr mani vinnēja. un arī šoreiz es zaudēju :D

amm..un nu tad čaļi aizbrauca un mēs ar kriksi ēdām tās restītes no bērnības atmiņām.

runājot par manām sajūtām..es pašlaik nespēju izdomāt. es jūtos pārāk lepna par šo savu drosmīgo soli, ka nesaprotu, kas man ir sirsniņā.
nākamais solis būs vai nu no viņa puses, vai soļa vairs nebūs.
bet draugi mēs vismaz beidzot esam. :)

pēc 36 minūtēm vajadzētu sākties tam, par ko es jau pusgadu prātoju - vajag vai nevajag?
es tikai gribu, lai es izskatos neaizskarama.
wish me luck

šodiena bija paredzēta kā visa labā no jauna iesākšanas diena. bet mani joprojām tā viegli un lēnām kaut kā kārdinājuma roka velk iekšā tur, kur, es zinu, citi ir bijuši un sapratuši, ka tur nevar palikt, jo tā vieta sagrauj morāli un galējās izpausmēs arī fiziski. tā ir aut kāda izlaidība, kas nez kādēļ izdomājusi griezties pie manis visneizdevīgākajā brīdī, cenzdamās iestāstīt, ka vidusskola man nav nemaz vajadzīga un es esmu pietiekami forša un visādi citādi veiksmīga, lai dzīvotu tieši tā, kā man gribās. man vajag vēl vienu roku, kas mani rauj tikumības virzienā, izstāstot sekas, kādas var rasties, ja pakļaušos. jeb kam.
vispareizāk un visgrūtāk ir vienkārši nepakļauties. kaut tas būtu tik viegli kā spiest burtiņus uz klaviatūras. lai gan arī to es apguvu tikai tad, kad biju apguvusi pamatus.
varbūt pilnvērtīgai un godīgai laimei vajag gadus. un no mēsliem vairākkārt atmazgātas rokas..

kristīne šodien beidzot jutās pietiekami vesela, lai pie manīm atbrauktu. jā, atbrauktu. ar mārci. smuks pārītis. un cik liels bija mans prieks par viņas izveseļošanos un to, ka es beidzot skolā varēšu darīt ko citu bez skolotāju nolādēšanas un gulēšanas, tik pat slikti palika tikko, kad man pa telefonu jāuzzin, ka Laurai ir nieru iekaiskums, kas man pirmo reizi divu nedēļu laikā lieks satraukties nevis par sevi un to, cik viena es jūtos skolā, bet par savu draudzeni un viņas veselību. un tikai tagad man beidzot ar slotu gribās izslaucīt tos palikušos putekļus manā galvā, kas palikuši no domas par to, cik ļoti man gribās slimot.

es pirms tam gribēju rakstīt, ka es šodien braucot ar instruktotu pie stūres sāku raudāt, jo, kad es nevarēju pārkārtoties joslā, viņš sāka bremzēt , bet man automātiksi spiedās gāze, ka'rezultātā viņš sāka bļaut, kas manī vienmēr izsauc asaras.....es par to negribu vairs runāt.
man gribās veselīgu apelsīnu iedvesmu mācīties.

arī šajā gadījumā tam agri vai vēlu bija jānotiek.
vēl vienā jomā mana māsa ir atzīta par labāku nekā es esmu.
un tas man leik oficiāli pārcilāt galvā idejas par to, ko atkal jaunu sākt.
joproājm paturu cerību, ka ir kaut kas radīts man.

pēkšņi mani atkal piemeklējis niķis, lai nesauktu to rupjāk, katru rītu izejot no mājas un pēc stundām izejot no skolas, ļoti uzkrītoši censties iet garām tai otrai skolai. kapēc man joprojām šķiet, ka es viņu vai nu satikšu, vai arī viņš tieši tajā brīdī paskatīsies pa logu un izdomās, cik sen pēc manis ilgojās? man likās, ka ar pilngadību šai manai muļķībai jāpāriet.
tagad viņa labākais draugs ir kopā ar manu draudzeni. AK! es pati to tikai tagad aptvēru. vai tiešām tas neko nenozīmē? vai tiešām vēl šoreiz ar mani nevar notikt kā pasakā, vai man joprojām ir jāiet cauri pretīgiem ilgošanās vakariem, cerību nogalināšanas brīžiem un domu apspiešanas centieniem?
kapēc es uz ielas nesaskrienos ar garu, tumšmatainu, stilīgu, asprātīgu, radošu un visādi citādi manu Mr.Big, kurš paceļ manas mantas, ieskatās man acīs un apbrīno saules staru mirguļojošo atspīdumu manos gaišajos matos un neiemīlas manī mūžīgi un bez aizspriedumiem? un tad mēs ceļotu, mēs mīlētos visur, kur vien tam pietiek telpas un kur mēs viens otru ar vienu skatienu vai kustību iekārdinātu līdz baltkvēlei....vai kaut vai tik vienkārši kā uz visām plakanajām virsmām manā dzīvoklī.
man ir svarīgs viss un nekas.
man vajag vīrieti(xn). konkrētu.

nesaslimstiet!

nesen pagāja tā diena, kad man palika 18.
un pašlaik šķiet, ka nēkamā nav ne ar ko sliktāka.
piemēram, pašlaik aqr lēdijām vedam sarunas par ideālajiem vīriešiem. Lelde nevar izšķirties starp gariem, blondiem un tādiem, kā Čaks. Bet labi situētam un ginekalogam.
meitenēm, kurām nav smadzenes, darbojas instinkti.
negribās domāt.
es citēju.
man gribās skūpstīties. tagad.
Laurai patīk nolaist tā, ka vēlāk vispār neko vairs par to otru nezin, neredz..bez emocijām.
mēs laikam iesim uz studentu dienām.
ja vien....
love.

man ir mani vislabākie 18.
šodiena nevar būt vēl foršāka(tikai mazs mazs nieks, ka mans instruktors amni neapsveica), bet ir tik forši vienreiz gadā sajusties kā centrālajai personai, kaut varbūt tā domāju tikai es. ČP man uzdāvināja riekstu kūku, mani sabučo cilvēki, nākot pretī uz ielas, man draugi sagādā vislabākos brīžus manā dzīvē(šodien), tieši kādēļ es arī esmu viņus iedēvējusi šajā sev TIK svarīgajā un neaizstājamajā kārtā.
es tiešām esmu laimīga.
ļoti.
un, ja ir kaut kas, ko es šodien varu lūgt(bez tā, ko es vēlējos, nopūšot 18 svecītes), tad es vēlos, lai nevienam nenoskauž mana laime. vismaz šodien. :)

still shopping for love.

p.s. izmisums man šodien lika iedomāties, ka es varētu izlikt sludinājumus vīrieša meklējumiem. :D

Tev nav ne jausmas, kāda ir sajūta, kad labākā draudzene ļoti draudzējas ar manu EX.
un nekad, NEKAD vairs nemēģini apgalvot pretējo, kamēr pati reāli neesi izgājusi tam cauri.

man to gribējās šodien pateikt. jo mani šodien atstāja pakaļpusē. neko, vēl jau ir rītdiena.

tagad arī Leldes mamma ir pievienojusies to pulkam, kas manā vietā bažās par to, kādēļ man nav vīrieša un kādēļ es pusgadu nevarēju tikt pāri vienam aizgājušajam. es šaj ziņā esmu jau pavisam citos augstumos. augstu. nesaprotu, vai savu kļūdu pieļāvu tad,kad sāku uzskatīt, ka garas kājas un blondi mati nav vienīgie veidi, kā veicināt nemitīgu kāda blakusbūšanu, ja neskaita manas draudzenes, kuras pašas vai nu baiļojās par to pašu, vai nu atšuj katru pat visgaršīgāko, vai nu gadiem patur nelielā attālumā vienu konkrēto vai ielaižās bezemocionālu, fizisku un neķītru vajadzību apmierināšanas attiecības.
..varbūt tas mani vēl notur zemes virsū, nevis zem tās - doma, ka labi var būt arī savādāk.
nēē..man jau patīk mana dzīve līdz brīdim, kas man prātā iešaujās doma par to, ka tas tā varētu vilkties mūžīgi.
lol. man joprojām ir 17.
un es par to uztraucos. vai lieko kilogramu zaudēšana varētu būt augšupejas cēlonis?
ja jā, tad man jāatrod kāds cits veids, jo mana pašnospraustā diagnoze ir šokomāne ar tieksmēm uz jaunākiem zēniem.

es vakar iedalīju divus savus draugus draugu līmeņos, kurus izdomāju par godu tieši viņiem abiem. :D lauru iedalīju 1.ajā, bet viņas draugu 2.ajā, lōģiski. un tad viņi abi nokrita katrs vienu līmeni zemāk un tā tas saglabājās līdz šodienai, kad kārlis man atnesa lielo ģimenes picu, viņš atkal pacēlās uz otro un tādēļ man nācās pārcelt lauru atpakaļ uz pirmo. grūts lēmums.
2.līmeņa draugs tikko mēģināja man nodemonstrēt savu meiteņu gultā dabūšanas skatienu, uz ko mana pirmā līmeņa draudzene visai saprotoši reaģēja. dīvaini. es tikko sajutu nagu lakas smaku. īstenībā smaržu. tas tapēc, ka jau nedēļu es domāju par to, kā trešdien dzimšanas dienā uzdāvināšu sev to superīgo nagu kopšanas koferīti.
bet kamēr man vēl ir tikai 17, es vēlējos izbaudīt draugu līmeņos sadalīšanas sajūtu un picas ēšanu, nedomājot par liekajiem kilogramiem un neapdomīgo smēķēšanu savā virtuvē un visu pārējo, ko man teorētiski būtu jāmēģina mainīt savā dzīvē pēc trešdienas tad jau redzēs kā man sanāks, bet tā kā es jau esmu izdomājusi, ko es vilkšu savā dzimšanas dienā, kas starpcitu, ir gandrīz izaicinoši, es ticu, ka man kaut kādā veidā tas viss varētu izdoties.
taču es joprojām iešu uz tonusu, tikai nepieļaušu, ka manu seju ar varu mēģina aplaizīt kaut kāds džekiņš, kurš pirms neilga brīzā manir stāstījis par sava mūzā lielo mīlestību. un vēl es joprojām turpināšu izkust, ieraugot edu vesvigu, tikai es ceru, ka šajā ziņāmainīsie stas, ka es to nestāstīšu visiem klasesbiedriem un citiem, kuru viedokli par mani tas varētu ietekmēt. lai gan arī tas mani neuztrauc tik ļoti, cik tas, ka man VAJAG VĪRIETI.

es nemaz neesmu tik slima, cik izklausos, es vienkārši baudu sajūtu sēžot blakus dīvānam, kurā bucojās mani 1. un 2. līmeņa draugi savā starpā. khi.