esmu pielipusi pie radiatora un ietinusies vilnas segā (tādā, kādas Antilam mājās miljons). nafig te ir tik auksts? rēķini tiek samaksāti, logus vaļā neturu, pāri apkures vīriņam nedaru - tad kādēļ?! kādēļ te ir tik fucking auksti?
atļaušos tomēr izvēlēties R piedāvāto variantu palikt pie viņa, nevis šeit ledusskapī ar cerību, ka tikko izmazgātās drēbes rīt nebūs sasalušas un tuvākajās dienās kkas mainīsies.
ar R sapratām, ka pēdējā mēneša vai pat vēl vairāk laikā ir bijušas kādas 3-4 naktis(un vēl mazāk dienas), kad neesam kopā. tā ir viena no manas mīlestības izpausmēm - būt vienmēr blakus. pietam..kad vēl tā varēsim? kādreiz būs jāsāk kļūt nopietniem..khi. man vienkārši rozā brilles nepazūd.
es, starpcitu, skaitu dienas līdz kļūšu 19 gadus veca [8]. mani tas nedaudz biedē, bet, šķiet, ka nekad mani nesabiedēs pa īstam ne cik lieli cipari pretī ailītei 'vecums', jo jau kopš seniem laikiem esmu ārprātīgi excited par dzimšanas dienām kā tādām. dievinu dzimšanas dienas. parasti man tajā dienā, atverot acis, šķiet, ka kāds ar lieliem puķu pušķiem un apsveikuma dziesmiņu tur stāvēs (tā notika tikai agrāk, kad dzīvoju mājās), vai arī ejot pa ielu gaidu cilvēku apsveikumus (šie brīnumi sāka notikt tikai pagājušogad, ceru, ka kļūs par tradīciju), vai arī ejot iekšā jebkādā telpā, aizturu elpu un soļus speru lēni un prātīgi, cerībā, ka tur tūliņ kāds iesauksies "pārsteigums!!!" (nu..šo es atceros kādā 6.klasē laikam vienreiz), vai arī runājot par 'pārsteigums', to es gaidu arī, slēdzot vaļā durvis mājās vai dzīvoklī, vai arī publiskās vietās, kur eju, neslēpjot man uzdāvinātās puķītes un smaidot milzīgu 'man ir dzimšanas diena' smaidu, gaidu priecīgus skatienus ar vēstījumu 'apsveicu arī es tevi', vēl arī es gaidu īsziņas un telefonzvanus..un principā jebko, kas nenotiek katru dienu. izklausās, ka es daudz ko gribu (tā tas arī ir, bet nekas no uzskaitītā neprasa milzīgu ieguldījumu), un vēl arī izklausās, ka es dzimšanas dienā lidinos apkārt kā cerību pārpildīta muļķīte, bet man patīk tā cerības un nepacietības sajūta, lai gan es arī nemaz neviļos, nesagaidot kaut ko no tā visa, jo katru gadu 14.janvārī man pilnīgi oficiāli strādā pašuzmundrināšanās hormoni, kas lieliski padara savu darbu.
īī
es biju plānojusi tikai pateikt par aukstumu dzīvoklī
atļaušos tomēr izvēlēties R piedāvāto variantu palikt pie viņa, nevis šeit ledusskapī ar cerību, ka tikko izmazgātās drēbes rīt nebūs sasalušas un tuvākajās dienās kkas mainīsies.
ar R sapratām, ka pēdējā mēneša vai pat vēl vairāk laikā ir bijušas kādas 3-4 naktis(un vēl mazāk dienas), kad neesam kopā. tā ir viena no manas mīlestības izpausmēm - būt vienmēr blakus. pietam..kad vēl tā varēsim? kādreiz būs jāsāk kļūt nopietniem..khi. man vienkārši rozā brilles nepazūd.
es, starpcitu, skaitu dienas līdz kļūšu 19 gadus veca [8]. mani tas nedaudz biedē, bet, šķiet, ka nekad mani nesabiedēs pa īstam ne cik lieli cipari pretī ailītei 'vecums', jo jau kopš seniem laikiem esmu ārprātīgi excited par dzimšanas dienām kā tādām. dievinu dzimšanas dienas. parasti man tajā dienā, atverot acis, šķiet, ka kāds ar lieliem puķu pušķiem un apsveikuma dziesmiņu tur stāvēs (tā notika tikai agrāk, kad dzīvoju mājās), vai arī ejot pa ielu gaidu cilvēku apsveikumus (šie brīnumi sāka notikt tikai pagājušogad, ceru, ka kļūs par tradīciju), vai arī ejot iekšā jebkādā telpā, aizturu elpu un soļus speru lēni un prātīgi, cerībā, ka tur tūliņ kāds iesauksies "pārsteigums!!!" (nu..šo es atceros kādā 6.klasē laikam vienreiz), vai arī runājot par 'pārsteigums', to es gaidu arī, slēdzot vaļā durvis mājās vai dzīvoklī, vai arī publiskās vietās, kur eju, neslēpjot man uzdāvinātās puķītes un smaidot milzīgu 'man ir dzimšanas diena' smaidu, gaidu priecīgus skatienus ar vēstījumu 'apsveicu arī es tevi', vēl arī es gaidu īsziņas un telefonzvanus..un principā jebko, kas nenotiek katru dienu. izklausās, ka es daudz ko gribu (tā tas arī ir, bet nekas no uzskaitītā neprasa milzīgu ieguldījumu), un vēl arī izklausās, ka es dzimšanas dienā lidinos apkārt kā cerību pārpildīta muļķīte, bet man patīk tā cerības un nepacietības sajūta, lai gan es arī nemaz neviļos, nesagaidot kaut ko no tā visa, jo katru gadu 14.janvārī man pilnīgi oficiāli strādā pašuzmundrināšanās hormoni, kas lieliski padara savu darbu.
īī
es biju plānojusi tikai pateikt par aukstumu dzīvoklī
2 peaces | for free
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}